«Aka Aka». Tas joprojām ir pirmais, kas nāk prātā, izdzirdot vārdu salikumu Roberts Gobziņš. Viņš joprojām arī pats lepojas ar šo hitu, bet šobrīd aktuālāk ir sajūsmināties par šomēnes ētera viļņos un interneta tālēs parādījušos jauno saulainā un pasauliski plašā formāta radio «Rīga Radio». Gobziņš tur vada rīta programmu, uz kuru kā viesis bija ielūgts arī šā raksta autors. Tad nu izmantoju izdevību paintervēt arī pats.
«Rīga Radio» - 94,5 FM. Jauns veidojums, kura pārstāvis esi. Pastāsti, kas tas tāds īsti ir, kāpēc tas ir jāklausās un cik ilgi tas skanēs?
Skanēs, protams, mūžīgi. Izlaižam ārā skaņu, un tā saglabājas. Gan mūsu pašu arhīvos, gan noosfērā. Vai tehnosfērā. Ir varianti, kur, attīstoties tehnoloģijām, to visu pēc tam dabūt atpakaļ. Runājot par nākotni, man jau šķiet, ka tā raidīšana no torņiem un retranslēšana ir tāds pārejošs posms. Tagad ir visvisādas tehnoloģijas, katrs, kam ir kaut vai mobilais telefons, nākotnē varēs dzirdēt jebkuru radiostaciju. Te ir tā atbilde uz jautājumu, kāpēc tas «Rīga Radio» ir tāds un ne savādāks. Attīstoties tehnikai, radiostacijām būs iespējas izpausties arvien vairāk. Izmaksas, lai varētu raidīt, būs mazākas. Līdz ar to klausītājam būs lielāka izvēle, katrs varēs atrast kaut ko savu, kaut ko savādāku. Es vienmēr esmu darījis kaut ko savādāku un man pašam patīk, ka rīta programmā, kuras laikā visi kaut kur skrien, varu mierīgi šo tempu neuzkurināt. Varu spēlēt mierīgu mūziku, nest to mierīgo krāsu. Galvenais, kas man patīk, ir nespēlēt no rītiem to drudžaino mūziku. Vēl gribas dalīties priekā un pārsteigumā par to, cik plaša ir pasaule. Izrādās, ka tepat blakus ir Lietuva un Igaunija, mazliet tālāk ir Kambodža, Brazīlija, Spānija, Francija, Ķīna, Grenlande... Visur ir kaut kāda sava mūzika! Gribas parādīt pilnu varavīksni
Formāts Latvijas radio tirgum ir netipisks. Tā tiešām ir mūzika no visas pasaules. Šāds uzstādījums ļoti priecē. Bet cik lielu daļu no mūsu mazā tirgus tas var pa īstam priecēt? Cik daudzus no diezgan nezinošajiem un bieži diemžēl arī zinot negribošajiem klausītājiem?
Nuja, zināt negribošais klausītājs. Man šķiet, ka tā tomēr ir pagātne. Reklāmdevēji gan vēl darbojas pēc kaut kādiem amerikāniskajiem noteikumiem, kuru pamatā ir sauklis: «Es pērku, tātad es eksistēju!» Bet tāds domājošāks klausītājs, kas arī ir mūsu auditorija - vecumā no 30 līdz 50 gadiem un ekonomiski aktīva, aizdomājas līdz tam, ka tas ir virziens, kas ved strupceļā. Tad viņš saprot, ka tā pasaule jau ir plašāka, var skatīties tālāk par degungalu. Pirmie to saprot tie, kuri ir kaut kur ceļojuši. Bijuši kaut kur citur un piefiksējuši to stāvokli, kad vari no malas paskatīties uz savu dzīvi. Tā taču tiešām notiek – tu kādu brīdi padzīvo citā vidē un spēj pēc tam paskatīties no malas uz savu dzīvi, gūt atvieglojumu tās sakārtošanas jomā. Šī ir tā sajūta, ko arī mēģinām sniegt mūsu radio. Paceļot pa pasauli! Teātra aktieri saka, ka svarīgs ir tas piektajā rindā sēdošais skatītājs.
Es arī savā radio darbībā domāju par kādu konkrētu cilvēku. Ne jau tādu, kuram zinu vārdu un uzvārdu, bet vienkārši tādu, kurš ir bijis tur, no kurienes nāk konkrētā mūzika.
Uzstādījums tiešām ir skaidrs un skaists, bet ir tomēr jārēķinās ar to, ka šis ir bizness, tas tomēr ir komercradio. Kā šīs radio reāli plāno dzīvot? Ir kāds atbalsts no malas?
Pirmajā brīdī tās ir investīcijas, kas ir ar skatu uz nākotni un pamatojoties uz tirgus analīzi, kas paredz, ka nākotnē varētu darboties tieši šāda lieta. Protams, ja tu vēlies gūt peļņu uzreiz, momentā, tad daudz vieglāk ir spēlēt to «pērku, tātad eksistēju» formātu jeb pārdotāko dziesmu sarakstu. Taču ir arī šis skats uz nākotni, kur viss ir otrādi. Kur ir savas krāsas, savs stils un ir plašāka iespēja manevrēt. Arī reklāmas cilvēkam ikdienā bieži ir kā tāda vibrācija, kas pa vienu ausi ienāk iekšā un tieši tāda pati pa otru ausi iziet ārā. Svarīgi, lai cilvēks tomēr to vibrāciju uztver, lai kaut kas viņā aizķeras. Skatoties no šāda viedokļa, iespējams, ka darbojas tieši kaut kas neparastāks nekā citur, kur blakus reklāmai obligāti jābūt tai pārdotākajai dziesmai.
Priecē, ka ir reklāmdevēji, kas arī jau «parakstās» uz šādu formātu. Gribētos domāt, ka tas tiešām ir dzīvotspējīgs un attīstīsies. Kas radio skaities tu? Rīta programmas vadītājs, viena no galvenajām sejām?
Esmu gan rīta programmas vadītājs, gan arī, protams, seja, jo jau ilgi darbojos kā publiska persona un ar to var iet arī pie reklāmdevēja, kurš varbūt ir guvis kādu patīkamu pārdzīvojumu kādā no maniem priekšnesumiem. Protams, labi ir tas, ka radio vadība ieklausās idejās un ļauj darboties. Līdz ar to, man ir iespēja ieteikt kaut ko, manuprāt, sabiedrībai derīgu. Un ir pat divtik patīkamāk, ja sabiedrībai uzreiz nepielec, bet pēc kāda brīža tomēr pielec. Jā, vēl es veidoju arī raidījumu «Dabas taka», kas dzirdams ceturtdienās pulksten 16. Tur viesojas arī Māris Olte...
Mēģināsim tomēr definēt to radio formātu, lai cilvēkiem ir skaidrs, ko no tā īsti gaidīt. Ko tad spēlējat – latino, funk, world music...
Svarīgākais, lai nav pārāk eksotiski vai pārāk nomācoši. Iztiekam bez pārspīlējumiem. Mana vēlme ir tāda, lai tas ir saulains radio. Un lai nebūtu tā, ka daudzi nodzīvo savu dzīvi, domājot, ka pasaulē ir tikai Anglijas un Amerikas mūzika.
Tai pašā laikā jūs spēlējat arī anglo-amerikāņu mūziku. Dzirdēju, piemēram, Toma Veitsa dziesmu...
Jā. Svarīgi ir tas, vai tā dziesma sevi ir pierādījusi kā dzīvojoša.
Galvenais, lai tie anglo-amerikāņi nedominē, bet ieņem savu vietu tajā kopīgajā varavīksnē.
Latviešu mūziku arī spēlējat?
Arī latviešu mūziku spēlējam. Bet kaut ko neparastāku. Ir arī lietuviešu un igauņu mūzika. Jebkas, kas ir pietiekami smaidošs un dzīvs. Un šķiet arī svarīgi, lai tas, ko tu atskaņo, dzīvotu radio ilgi. Atceros, ka tad, kad vēl strādāju radio ar līdzīgu nosaukumu – «Radio Rīgai», tur nāca tādi mazpazīstami puikas no Jelgavas un teica, ka viņiem ir savi ieraksti, vai tos nevarētu atskaņot? Un tad mēs tos atskaņojām. Ansamblis saucās «Prāta Vētra»... Atkal jau – ar skatu uz nākotni!
Mūsdienās radio ir interaktīvs ne tikai ar dzīvo komunikāciju ēterā, kad klausītājs ir piezvanījis uz kādu konkursu. Ir moderni iet arī ārpus radio telpām, tikties ar klausītājiem ārpusē. Vai jūs domājat arī šādā virzienā?
Protams! Mums ir doma, lai radio cilvēki, kas darbojas ēterā un ir ieguvuši kaut kādas klausītāju simpātijas, varētu ar viņiem arī kaut kur satikties. Vislabāk kādā izklaides vietā. Šobrīd ir doma par Vecrīgas krogu «Omas briljants» («Wojo Cafe», Audēju 7 – red. piez.). Tur otrdienās varētu būt mūsu radio dīdžeju tikšanās vieta. No astoņiem tur varētu atnākt, satikt mūs un mēs varētu parādīt, ka protam ne tikai atskaņot dziesmas, bet arī uzspēlēt kādu instrumentu vai padziedāt kādu dziesmu.
Kas ir tie «mēs»?
Pārsteigums mums ir Eduards Beķeris. Viņš nāk pēc rīta programmas un spēlē vairāk to klasiku jeb evergreen. To, kas dzīvo ilgi. Pārsvarā tā tiešām ir angļu un amerikāņu mūzika, bet tas spektrs ir ļoti plašs. Ir arī latviešu un citu, siltāku zemju ieraksti. Vēl ir Ēriks Loks, ar kuru esam kopā no rītiem. Šobrīd gan viņš ir izbraucis, bet maija vidū būs atpakaļ. Viņš ļoti labi prot formulēt savas domas par to, kā viņš redz šo radio. Noteikti labāk par mani. Tad vēl tagad pie mums nāks DJ Monsta jeb Uldis Cīrulis, kurš man vienmēr ir paticis ar to savu neatkārtojamo gaumi, ar savu easy listening. Tā tie mūzikas stili arī veidojas, jo katrs jau mēģina spēlēt to, kas pašam patīk vairāk un iederas šajā radio. Par sevi varu teikt, ka man patīk itin viss! Galvenais, lai tur ir dzīvesprieks un miers. Tās ir apvienojamas lietas. Mums vēl solās būt pārmaiņas, nāks vēl slavenības, bet pagaidām lai paliek intriga. Klausītājs var minēt un dabūt bez maksas kaut ko.
Piemēram, iespēju klausīties un arī, starp citu, skatīties radio (sk. raksta resursus – red. piez.).
Nu, var piedalīties arī mūsu interaktīvajās aktivitātēs!
Par radio apmēram skaidrs. Ko tu pats vēl dari kā publiska persona?
Šad un tad sanāk uzspēlēt kopā ar savu orķestrīti, kas tagad saucas «Resnie putni». Un tas ir ļoti plašs orķestris, kura sastāvā ir no trīs līdz 25 cilvēkiem. Kā nu kurš tiek. Nākamā uzstāšanās mums būs 3. maijā, ceturtdien, tajā paša «Omas briljantā». Dosim virsū, dziedot visādas Gobziņa dziesmas. Vēl, protams, esmu arī mūzikas licējs dažādos Vecrīgas klubos, kā, piemēram, kafejnīcā «Cuba». Tur būšu šo sestdien.
Kāds jauns albums, kā «Sienāži» vai kas tamlīdzīgs, nav padomā?
Ir doma uz Ojāra Vācieša dzimšanas dienu novembrī uztaisīt dziesmas ar Ojāra Vācieša vārdiem! Man kaimiņos ir Ojāra Vācieša muzejs. Tam kaimiņos dzīvoju es, mans tēvs, vectēvs - dzimta, rajons... Doma ir tāda vienkārša, bez komerciāliem nolūkiem, kā cieņas apliecinājums Ojāram Vācietim dzimšanas dienā.
Tā būs jauna tavējā mūzika?
Normunda Rutka mūzika. Man vienmēr tā ir patikusi. Viņš ir sacerējis melodijas Ojāra Vācieša dzejoļiem, un vienam albumam sanāk. Ir doma izmantot mūziķus, kas piedalās «Resnajos putnos», bet uzstājas arī plašākā oratorijā – «Mirage Jazz Orchestra» Laura Amantova vadībā. Tur spēlē arī (Intars) Busulis, Deniss Paškevičs... Līdz ar to šie mūziķi arī skaisti un ar izjūtu var visu nospēlēt. Atliek tikai ierakstīt. Nu jau patiesībā kādas piecas dziesmas ir ierakstītas puslīdz pieņemamās versijās.
House mūzikai esi metis mieru? Kādreiz taču dzīvojies šajā lauciņā, kā EastBam biji vācieša Westbam draugs... Viņš, piemēram, turpina ar to nodarboties.
Viņš vairāk arī mēģina skatīties uz to nākotni, būt soli priekšā. Bet tieši house vai techno mūzikā. Viņš mēģina parādīt elektroniskās mūzikas tendenci, un tad pārējie zina, ka pēc diviem trijiem gadiem tas būs aktuāli. Bet man pašam vismaz šeit tas ir pārāk vienkārši. Ir nonivelējusies kvalitāte, jo cilvēki, kas rada šādu mūziku, mēģina ieekonomēt laiku un vienkāršot to skaņas mirdzumu. Līdz ar to sabiedrībā par to visu ir izveidojies nedaudz greizs priekšstats.
Kaut ko tamlīdzīgu es varētu uztaisīt dienā kādus simts gabalus. Sataisīt visādus tehnohausus, repus un hiphopus. Nav jau problēmu – palaid tikai frīstailā un aiziet.
Bet tā, kā to dara Westbam... Viņš vienmēr ir meklējumos, un viņam ir tāds tehniskais aprīkojums, kāds pie mums nemaz nav pieejams. Ja es gribu kaut ko tādu uztaisīt, tad braucu uz turieni. Tad nav kauns par skaņas kvalitāti. Tādēļ arī man nav kauns par skaņdarbu «Aka Aka», jo tas vēl šobaltdien skan diezgan svaigi. Tas ir tieši tāpēc, ka šis aprīkojums jau tad bija kvalitatīvs un mums pārāk dārgs. Vajadzīgs sešciparu skaitlis, lai ieviestu vienu tādu aparātiņu...
Pabeigsim sarunu ar kādu filozofisku domu, jo esi zināms kā cilvēks, kurš māk izteikties gana šarmanti, veroties interesantās dimensijās. Jautājums varētu būt, citējot kādu sarunu ar tevi pirms vairākiem gadiem, – vai tev joprojām dzīve ir skaļais, romantiskais bezpreģels ceļā uz lielo klusumu?
Tieši tā! Ir arī skaļais, panciskais bezpreģels, ir bosanoviskais, romantiskais bezpreģels, tagad Ojāra Vācieša romantiskais... Es domāju, ka pēc tā albuma nākamais būs atkal kaut kāds hiphops. DJ Krii jau aicināja mani kaut ko tajā virzienā padarīt, un mēs jau «piemetām» dziesmu «Skāba diena, tops deg». Bet tā filozofiski runājot, mani fascinē, ka ikdienā visapkārt ļoti daudz kas notiek un tu vari dzirdēt to klusumu, izmantojot dažādas informācijas vai metodes, kā ir darījuši citi. Var to darīt matemātiski, fiziski, ķīmiski... Ja mēs iemetam ūdenī divus akmentiņus, tad tie viļņi, kas rodas, vienā brīdī pārklājas un tad tur nav to viļņu. Tā varētu izdarīt arī ar skaņu – palaist divas skaļas skaņas un vienā brīdī iestātos klusums. Man jau nemitīgi gribas piefiksēt ikdienā redzamās, smaidu izraisošās lietas. Taču negribas to arī padarīt par pašmērķi, visu laiku kaut ko pierakstot. Kam ir lemts saglabāties, tas saglabāsies. Piemēram, man uz galvas ir viena no tādām lietām – boksieršorti (vienā no lielveikalu ķēdēm par nepilnu latu iegādāta berete ar aplamu birku, uz kuras uzrakstīts šāds gramatiski nepareizs vārds – red. piez.)! Tas ir no tās mūsdienu dzīves filozofijas – pērku, tātad eksistēju. Lielisks piemērs šīs filozofijas nākotnei...
