Atklāta vēstule sabiedrībai: LR Ziņu dienests asi vēršas pret LSM vadību
Krīzes situācijās radio ir īpaša nozīme. Brīdī, kad pazūd elektrība, internets un mobilie sakari, daudziem tas kļūst par vienu no svarīgākajiem avotiem, kur uzzināt, kas notiek, ko darīt un kur meklēt palīdzību. Mēs Latvijas Radio Ziņu dienestā to labi apzināmies – tāpat kā atbildību, kas šādos brīžos gulstas uz mūsu pleciem.
Tāpēc vēlamies atvainoties ikvienam, kuru pēc aizvadītās nedēļas postošās vētras pievīlām. Cilvēkiem, kuri savos radio aparātos ieslēdza Latvijas Radio, gaidot vairāk informācijas par notiekošo, bet to nesaņēma pietiekami ātri vai pietiekamā apjomā. Mēs varējām situācijas nopietnību novērtēt agrāk un savu darbu tai pielāgot labāk. To nenoliedzam un savu daļu atbildības par notikušo uzņemamies.
Tomēr Latvijas Radio Ziņu dienests pirms vētras, tās laikā un pēc tās strādāja un darīja savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Kolēģi apkopoja pieejamo informāciju un centās to iegūt no dienestiem, pašvaldībām un citiem uzticamiem avotiem, cik tas tobrīd bija iespējams.
Latvijas Radio priekšrocība ir tā, ka ziņas ēterā skan katru stundu visu diennakti, un šo iespēju izmantojām, lai regulāri stāstītu par jaunāko, ko mums izdevās noskaidrot. Pēc vētras ziņas skanēja jau ik pusstundu, turpinājās arī ierastās ziņu programmas. Protams, šodien varam vērtēt, vai kādā brīdī bija jārīkojas citādi un vai varējām izdarīt vairāk, taču ne viss bija un ir atkarīgs tikai no ziņu biežuma – biežāki ziņu izlaidumi neatjauno elektrību un mobilos sakarus, un medijs nevar izstāstīt to, ko pats vēl nav varējis noskaidrot.
Tāpēc mums šķiet svarīgi godīgi runāt gan par to, ko varējām izdarīt labāk, gan par to, ko konkrētajos apstākļos izdarīt nebija mūsu spēkos. Mūsu ikdienas darbs ir prasīt atbildību no citiem. Kad kaut kas nav izdevies, mēs jautājam amatpersonām, kas nogāja greizi, kāpēc tas notika un ko tās darīs, lai nākamreiz būtu citādi. Būtu negodīgi šos pašus jautājumus neuzdot sev, kad kļūdījušies esam mēs paši. Taču atbildības uzņemšanās nozīmē arī godīgi izvērtēt, kas par ko ir atbildīgs un kāpēc notika tas, kas notika.
Tieši šajā jautājumā mēs nepiekrītam LSM valdes nostājai un tam, ka lielākā personiskā atbildība par vētras laikā pieļautajām kļūdām LSM komunikācijā šobrīd gulstas uz Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītāju Uģi Lībieti, kurš pēc notikušā paziņojis par atkāpšanos no amata. Mēs uzskatām, ka šāds iznākums nav taisnīgs. Uģim ir Ziņu dienesta kolektīva atbalsts un uzticība, un mēs vēlamies, lai viņš turpina vadīt dienestu. Mēs ar viņu strādājam ikdienā un uzskatām viņu par labu vadītāju. Arī vētras laikā viņš sekoja līdzi notiekošajam, nepārtraukti bija saziņā ar kolēģiem, dalījās ar informāciju un bija gatavs visos veidos iesaistīties un palīdzēt.
Tika pieļautas kļūdas, bet mēs neredzam viņa rīcībā tādu bezdarbību vai nolaidību, kuras dēļ viņam būtu jāatstāj amats. Turklāt arī pati LSM valde, vērtējot notikušo, ir atzinusi daudz plašākas problēmas – nepilnības savstarpējā saziņā un darba koordinēšanā, novēlotu un pārāk lēnu lēmumu pieņemšanu un nepieciešamību pēc skaidrākas kārtības, kā visam Latvijas Sabiedriskajam medijam rīkoties šādās situācijās. Mēs šiem secinājumiem piekrītam.
Tieši tāpēc mums nav saprotams, kādēļ par kļūdām, kuras pats LSM atzīst par plašākām, tik liela atbildība šobrīd koncentrēta uz vienu cilvēku. Pēc Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas mūsu darba kārtība daudzviet ir mainījusies, bet vētra parādīja, ka vēl ne uz visiem praktiskajiem jautājumiem mums ir skaidras un vienādas atbildes. Kurā brīdī ar ierasto ziņu ritmu vairs nepietiek un jāpāriet citā darba režīmā? Kurš par to lemj? Kā šādā situācijā tiek koordinēts viss LSM darbs un kurš redz kopainu?
Ja šoreiz secinām, ka bija jārīkojas citādi, mums ir svarīgi arī saprast, kā tieši. Citādi no šīs pieredzes būs grūti mācīties un būt drošiem, ka nākamajā krīzē tās pašas problēmas neatkārtosies. Mēs negribam Uģa vietā atrast kādu citu vienīgo grēkāzi un nerādām ar pirkstu arī uz citu LSM redakciju. Mūsuprāt, šajā situācijā nav jāmeklē viens cilvēks, uz kuru uzlikt visu atbildību. Ja problēmas bijušas vairākos līmeņos un mūsu kopīgajā darbā, tad arī secinājumi jāizdara visiem. Pirms savu nostāju paust publiski, mēģinājām par to runāt LSM iekšienē. Sarunā izklāstījām savus argumentus un uzdevām jautājumus gan par notikušo, gan par to, kāpēc tieši Uģim šajā situācijā būtu jāuzņemas tik liela personiskā atbildība.
Diemžēl pēc šīs sarunas mums nav pārliecības, ka mūsu argumenti ir sadzirdēti, un uz vairākiem būtiskiem jautājumiem atbildes tā arī nesaņēmām. Tas liek secināt, ka problēmas LSM iekšējā komunikācijā, kuras spilgti izgaismoja jau nesenās domstarpības par zīmoliem, nav atrisinātas.
Iekšējā komunikācija nevar būt tikai vadības lēmumu izskaidrošana darbiniekiem – tai jābūt sarunai abos virzienos, kurā vadība ir gatava ne tikai runāt, bet arī uzklausīt un sadzirdēt kolektīvu. Mūs dara bažīgus arī tas, kā šajā situācijā tiek izmantota sabiedrības pamatotā kritika par LSM darbu vētras laikā. Sabiedrības kritika ir jāuzklausa, kļūdas ir jāatzīst un no tām jāmācās, taču tā nedrīkst kļūt par ērtu pamatojumu, lai plašākas organizācijas problēmas personificētu vienā cilvēkā un ar viņa aiziešanu radītu iespaidu, ka atbildības uzņemšanās ir notikusi un problēma atrisināta.
Tas nebūtu godīgi ne pret Uģi, ne pret kolektīvu un, mūsuprāt, arī ne pret sabiedrību, kurai ir tiesības sagaidīt, ka pēc šīs vētras tiks novērsti patiesie iemesli tam, kas nenostrādāja. Tāpēc mēs savu nostāju paužam publiski. Apzināmies, ka pēdējā laikā sabiedrībai jau tā nācies daudz dzirdēt par Latvijas Sabiedriskā medija iekšējo dzīvi – par pārmaiņām, zīmoliem, domstarpībām un lietām, kuras mums vajadzētu spēt atrisināt savā starpā.
Mums žēl, ka arī šoreiz ar tām nākas apgrūtināt sabiedrību, taču pēc neveiksmīgā mēģinājuma šo sarunu izrunāt iekšēji klusēt mums nešķiet taisnīgi. Mēs neprasām, lai LSM valde pasaka, ka Latvijas Radio Ziņu dienests visu izdarīja pareizi. Mēs esam gatavi izvērtēt savu darbu, uzklausīt kritiku un mainīt to, kas jāmaina. Taču vētra izgaismoja arī daudz lielāku problēmu – gandrīz divus gadus pēc Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas vienā Latvijas Sabiedriskajā medijā joprojām nav līdz galam skaidrs, kā visām tā daļām kopā jārīkojas brīdī, kad ar ierasto darba kārtību vairs nepietiek.
Ar apvienošanu vien nepietiek, lai izveidotu vienotu un labi vadītu sabiedrisko mediju. Ir vajadzīga skaidra atbildība, saprotama lēmumu pieņemšana un skaidrība par to, kurš un ko dara krīzes brīdī. Tāpēc mēs aicinām LSM valdi ne tikai norādīt uz Latvijas Radio Ziņu dienesta pieļautajām kļūdām, bet arī atzīst savu un visa Latvijas Sabiedriskā medija atbildību par to, kas šajā situācijā nenostrādāja. Atzīt, ka pēc apvienošanas joprojām ir sistēmiskas un fundamentālas lietas, kas nav sakārtotas līdz galam, un apņemties tās beidzot sakārtot. Ja pēc notikušā tiek vērtēts Latvijas Radio Ziņu dienesta un tā vadītāja darbs un atbildība, tad, mūsuprāt, tikpat godīgi ir jāizvērtē arī LSM valdes un galvenās redaktores darbs – gan gatavojoties iespējamajai krīzei, gan tās laikā.
LSM iekšējie normatīvie akti paredz, ka rīcību nestandarta situācijās koordinē LSM galvenais redaktors, savukārt ziņu dienesti īsteno pieņemtos lēmumus. Tāpēc atbildība par sabiedriskā medija darbu nevar sākties un beigties vienā redakcijā. Aicinām izvērtēt, vai no LSM vadības puses pirms vētras tika izdarīts viss nepieciešamais, lai tai sagatavotos, kā tika koordinēts darbs vētras laikā un vai cilvēkiem, kuriem bija jāpieņem lēmumi un jāredz kopaina, tas bija iespējams. Ja prasām atbildību, tad tā jāvērtē visos līmeņos – arī LSM augstākajā vadībā. Nākamajā iespējamajā krīzē cilvēkam, kurš paliks bez elektrības, interneta vai mobilajiem sakariem un ieslēgs Latvijas Radio, nebūs svarīgi, kā LSM iekšienē sadalīta atbildība. Viņam būs svarīgi saņemt vajadzīgo informāciju. Tāpēc šobrīd svarīgākais ir nevis atrast vienu grēkāzi, bet panākt, lai mēs visi no notikušā būtu mācījušies un nākamreiz savu darbu izdarītu labāk.
* «Vēstules autori ir visa Latvijas Radio Ziņu dienesta redakcija » informē Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Agnija Lazdiņa.
