Saruna "Lauku Avīzes" redakcijā: Voldemārs Krustiņš, Ingus Gailums un Dace Terzena ar Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju Zigmundu Skujiņu.
V. Krustiņš: — Nevienam nav jāpierāda, cik liels iespaids uz sabiedrību ir tam, ko un, galvenais, kā rāda un stāsta radio un televīzijas darbinieki. Tur sētos graudus agrāk vai vēlāk saņemam atpakaļ. Ari avīzes valodas kultūrā grēko, bet TV ir stiprāka ietekme. "Panorāmu" klausoties, cilvēks spriež, ka tieši tā ari latviski jārunā. Lūk. mums stāsta, ka "Zviedrijas karalis atstāj Latviju...". Kur dzirdēt tīru, pareizu latviešu valodu? Tas ir akmens ari jūsu dārziņā, vai ne?
Z. Skujiņš: — Padomei šajā ziņā mazas iespējas, tomēr visu laiku notiek brēkāšana — jaunā centrālkomiteja, Skujiņš cenzors! Likuma "Par radio un televīziju" 17.pants nosaka, ka radio un televīzijas valsts uzņēmumu iekšējās lietās ne mēs, ne Saeima, nekādas citas institūcijas iejaukties nedrīkst. Visa tā runāšana, ka viņus kāds "regulē", ir blefs. Ja nu vienīgi "Klubs-21", kur Rubeņa kungs un Pulka kungs, un Inkēna kungs dzer kafiju vai kaut ko citu. Divas reizes esmu mēģinājis "Panorāmā" izskaidrot padomes viedokli, bet viņi no manis sacītā atstāj divus trīs teikumus, tā teikt, iztaisīja "siļķi krekliņā" — no siļķes palika galva un aste, bet pa vidu pavāra taisīts rasols.
Padomes galvenais uzdevums ir frekvenču un kanālu piešķiršana raidīt gribētājiem. Tādā veidā mēs kārtojam valsts ētera saimniecību. Mēs arī sekojam, lai ēterā tiktu ievērotas valodu attiecības 2:1 par labu valsts valodai. Atceraties, kāda bija kopīgā aina pirms diviem gadiem? Mēs stāvokli esam izmainījuši un turpinām mainīt uz labo pusi. Daudzi, protams, pārmet — kāpēc rādāt igauņus, kāpēc rādāt zviedrus? šīs komercsabiedribas pirmās sāka tulkot filmas latviešu valodā, tagad mums ir pierādījums, ka valodu jautājums ēterā ir atrisināms.
V. K.: — Bet to tautai vajag izskaidrot. Es arī uzskatu, ka padome izveidota tāpēc, lai ietekmētu — ko un kā rāda. Tāpēc ir jārunāpar lietām, kas no skatītāju viedokļa nav mazsvarīgas. Kas tā velns, par būšanu, mums raksta lasītāji, ka vienā valstī visas šis televīzijas rada iespaidu, ka īstenībā ir divas: viena — latviešu, bet otra — t. s. krievvalodīgā, turklāt ar zināmu ideoloģiju. Reizēm uzgriežu kādu programmu un nobrīnos: te rāda pat čekas "varoņfilmas"! Tās savulaik uzņēma par godu čekas jubilejai par čekas līdzekļiem. Ir cilvēki, kuriem ir netīkami vērot šo "labo", "drosmīgo" čekistu varoņdarbu attēlošanu.
Z. S.: — Padomes sabiedribas interešu aizstāvībai radio un tālrādes jomā ir visās demokrātiskās valstis. Turklāt ar lielām pilnvarām. Pie mums zināmas aprindas padomi vēlas pārvērst par savu instrumentu, aizsegu savtīgiem nolūkiem. Tāpēc mūs mēģina dabūt pie malas. Jā, mēs daudziem nepatīkam, kaut pa īstam strādāt pašreizējie likumi mums neļauj. Piemēram, mēs izsniedzam raidīšanas atļaujas, bet atņemt tās neparedz likums. Un tā katrs raida ēterā, kas tik ienāk prātā. Klaigāšana, it kā mēs nodarbotos ar cenzūru, ir dūmu aizsegs tālejošiem nolūkiem. Ļaujiet strādāt, mums saka. Lūdzu, strādājiet, bet noslēgtā līguma robežās, ievērojot sabiedrības intereses. To neesam izgudrojuši mēs, tā ir plaši izplatīta pasaules prakse. Jo ir taču skaidrs, uz kurieni velk komercradio un komerctelevīzija — uz peļņas taisīšanu. Atcerieties Zigmāra Liepiņa spārnoto teicienu — radio ir prece un nekas vairāk. Šodien avīzē "Labrīt" izlasu — kādreizējais diskžokejs Uģis Polis nodibinājis jaunu raidstaciju "Super-FM". Viņš nav izņēmis ne raidīšanas tiesības, ne šī raidstacija reģistrēta Tieslietu ministrijā! Bet Satiksmes ministrija kuras pārziņā ir Elektrosakaru inspekcija, Poļa kungam ļauj mierīgi strādāt! Mēs tik laipni nebūsim. Ja Poļa kungs līdz nākamajai padomes sēdei dokumentus nenokārtos, padome iecerējusi uz Poļa kungam atvēlēto frekvenci izsludināt konkursu. Jūs gribat taisīt veikalu — ļoti labi, bet radiostacija nav lietus mākonis.
V. K.: — Pasakiet — kas tagad nav veikals?
Z. S.: — leguldot pēc iespējas mazāk līdzekļu, daudzi grib dabūt atpakaļ neierobežotu peļņu. Poļa kungs publiski paziņo — vietējā mūzika nevienam nav vajadzīga. Kā vārdā viņš runā? Varbūt — jūsu? Es tā nedomāju. Ari mūsu aktieri, mūsu dramaturģija, mūsu žurnālistu raidījumi Poļa kungam droši vien nav vajadzīgi. Slidena ievirze. Bez kontroles un stingriem likumiem šo stāvokli nevarēs izmainīt.
D. Terzena: — Latvijas ēterā, ne tikai komerckanālos, bet dažkārt pat valsts programmās redzamas filmas, kur klaji tiek propagandēta vardarbība, pornogrāfija. Mudž no gandrīz hrestomātiskām ainām, kā daudzi klapē vienu, bet tas kā dzivs, tā dzīvs.
Z. S.: — Pat ja pieņemam, ka pusaudzis, kas to skatās, nemācās, pa kuru vietu īsti jāsit, viņš pierod pie domas, ka varmācība ir normāla parādība. Vai jūs šaubāties, ka mani kā rakstnieku un padomes priekšsēdētāju tas uztrauc? Bet atcerieties, kas notika Saeimā, kad Satversmes 81. panta kārtibā Ministru kabinets mēģināja dabūt cauri tā saukto Inkēna likumu. Vai daudzi no runātājiem bija norūpējušies par jaunatni un tās morāli? Tur lēja asaras par komercsabiedribu "apdraudēto" brīvību.
L Gailums: — Kāpēc padome nevar rīkoties enerģiskāk un atņemt raidīšanas atļaujas tiem, kas tā rīkojas? Jūs taču piekrītat, ka šāda propaganda nedrikst turpināties.
Z. S.: — Redzat, likums par radio un televīziju ir tik stulbi (vai arī — tik ģeniāli) sastādīts, ka vispār nevar saprast, kas un kā šo sfēru drīkst kontrolēt. Pat par valodas kvalitāti tajā nav neviena vārda. Vardarbības propaganda? Pornogrāfija? Kas noteiks kritērijus? Kas tiesīgs izsvērt vainu?
I. G.: — Pirms diviem gadiem Augstākās Padomes pašvaldību komisijā bija debates tieši šajā sakarā, un lēmumu pieņēma viennozīmīgu — ja ir redzams dzimumakts, tad tā ir pornogrāfija, ja ne — tad nav.
Z. S.: — Vairumam komerctelevīziju darboņu uzšķaudīt uz lēmumiem, kurus pieņēmusi Augstākā Padome. Viņi atbild — tie ir veci lēmumi un veci uzskati. Arī labās filmās, kas gūst godalgas starptautiskajos kinofestivālos Kannās un Venēcijā, seksoias pilnos apgriezienos. Sava daļa taisnības viņiem ir. Nesen noskatījos Kannās lielu ievērību guvušo, visu laiku dārgāko franču un itāļu filmu "Karaliene Margo". Asinis un sperma.
V. K.: — Skujiņa kungs, jūs tomēr esat sabiedrībā ievērojama persona un, ja rikotos noteikti un principiāli, gūtu arī šīs sabiedrības atbalstu. Tāpat kā Bojārs.
Z. S.: — "SM-Segodna-Video", kas agrāk izgāja ēterā KS televīzijā, popularizēja tā saucamo Apatrīdu ligu, būtībā tīri interfrontiskas ideoloģijas paudējus. Kāds neapmierināts skatītājs bija aizsūtījis vēstuli uz Ministru kabinetu Birkavam. un viņa kanceleja mums šo vēstuli pārsūtīja — lai mēs izskatām. Kas par brēku sacēlās! Pirmais iekliedzās pats Birkava kungs — es nekā nezinu, mani šitādā cenzēšanā iekšā nejauciet! Mēs atgādinājām, ka Apatridu līga vispār nav reģistrēta organizācija, bet mums atbildēja — katram cilvēkam esot tiesības paust savu viedokli. Beigās gandrīz iznāca, ka vainīgi esam mēs. Bet mēs neesam padevušies. "SM-Segodņa-Video" padomei atkārtoti prasa raidlaiku, un padome atkārtoti nobalso pret. Ne tāpēc, ka viņi raida indīgas programmas, nē, tāpēc, ka Latvijas ētera telpā nav sasniegta likumā paredzētā valodu attiecība.
Teorētiski mums, protams, ir tiesības normu pārkāpējus sūdzēt tiesā, bet kas no tādam tiesas prāvām iznāk praksē, pēdējā laikā labi redzam. Mēs nevaram vienkārši pateikt — līgumu nepagarināsim.
V. K.: — Nu. kas notiktu, ja jūs tomēr tā izlemtu?
Z. S.: — Vajag argumentāciju uz likuma pamata. Es neko nelemju vienpersonīgi, padome man nav "ķešā". Es nevaru pateikt ne komponistam Imantam Kalniņam un Ģedertam Ramanam. ne aktrisei Dinai Kuplei, ne pārējiem astoņpadsmit padomes locekļiem — domā tā vai šitā. Tāpēc jau padome daudziem nepatīk, ka nekādu tirgu te netaisa.
V. K.: — Daudzi to, ka nu visu bez jebkādiem ierobežojumiem var redzēt un dzirdēt, uzskata par to isto ieiešanu Eiropā. Bet vai mums, tur ieejot, patiesām bez izvēles ir jāpieņem viss, kas jau priekšā? Ko tas mums nozīmēs kultūras izpratnē? Vai attiecībā uz šīm lietām mums ir kaut kāda valsts ideoloģija vai nav?
Z. S.: — Tikai likumdošanas robežās!
V. K.: — Un tomēr — būtu muļķīgi izlikties, ka tikai boļševikiem bija valsts ideoloģija. Bet kā mēs to īstenosim?
Z. S.: — Reāli, grozies, kā gribi, tā ir valdošās koalīcijas politika. To nosaka kadru stratēģija valsts TV, likumdošana un finansiālas manipulācijas.
I. G.: — Ne tik šauri, Skujiņa kungs! Attīstītajās rietumu valstīs no bērna kājas jaunajam pilsonim iepotē — tu esi personība. Tā ir sava veida ideoloģija. Koalīcijas taču mainās — pēc pusgada, pēc diviem.
V. K.: — Amerikānim tas ir pašsaprotami — dziedāt valsts himnu, cienīt savu valsti, nespļaut uz valdību. Tas, ka kāds negudrais ir šāvis uz Balto namu, nenozīmē, ka amerikāņi nav lielākie patrioti pasaulē.
Z. S.: — Es pats Amerikā esmu bijis un par to rakstījis. Autoostā, piemēram, kasieris uz kases automāta sev priekšā nolicis Amenkas karodziņu, apmēram tā, kā pie mums uz galda noliek kādu personisku mīļu lietiņu vai suvenīru no pasaules meistarsacīkstēm hokejā. Bieži vien priekšstati par Eiropu, par to, kā tur izturas pret radio un tālrādi, ir stipri vienpusīgi. Piemēram, Šveicē dzīvo trīs kopienas — franči, itāļi, vācieši. Katrai kopienai sava sabiedriskā televīzija. Un, raugi, Šveicē, izrādās, vispār nav komerciālo TV kanālu. Kāpēc? Viņi saka — mums jāsaglabā savas valsts identitāte. Ja radīsies daudzas komerciālās stacijas, samazināsies ienākumi no reklāmas un vispārējā nabadzība kritīsies raidījumu kvalitāte, šveicieši vairs neskatīsies Šveices raidītājus, bet orientēsies uz kaimiņvalstīm. Šveice zaudēs savu seju, vietējās kultūras vērtības.
V. K.: — Vai mūsu ideoloģijā, kultūrā un arī uz jūsu padomes galda gan tiešā, gan pamestā nozīmē ir pacelts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs?
Z. S.: — Sarkanbaltsarkanais karogs uz galda Latvijas pašreizējos apstākļos var kalpot arī kā aizsegs. Mums tas ir sirdi. Mēs darām, kas mūsu spēkos, lai īstenotos Latvijas interesēm atbilstoša politika radio un televīzijas jomā. Darāmā vēl ļoti daudz.
Mums pārmet, ka par raidīšanas tiesībām mēs patvaļīgi ņemot naudu. Raidīšanas atļauju maksu paredz nolikums, kas regulē padomes darbu. Patiesībā runa ir par nelielām summām. Divu gadu pastāvēšanas laikā pēc zinātnieku izstrādātas, visiem vienādi piemērotas formulas. No privātstruktūrām iekasēti apmēram 17 000 latu. Tādu summu TV reklāmas ienes vienā dienā. Rākina kungs TV 40 gadu jubilejā lepni teica — jaunāko televīzijas tehniku esam iegādājušies par reklāmu naudu. Ļoti jauki! Vēl jaukāk būtu, ja atklātībā nonāktu skaidri pārskati par visiem ieņēmumiem un visiem izdevumiem. Pašlaik gali miglā tīti. Man nav iemesla apvainot Rākina kungu, es tikai gribu pievērst uzmanību stāvokļa nesakārtotībai. Bet, spriežot pec tā, cik diži atzīmēja Latvijas Televīzijas valsts uzņēmuma 40. gadadienu, šķiet, ka šī iestāde nemaz tik trūcīga nav.
V. K.: — Bet tagad no manis gribēs iekasēt vēl kaut kādu naudu — sabiedriskās televīzijas uzturēšanai! Kas tā īsti ir?
Z. S.: — Var teikt, ka ari pie Staļina bija "sabiedriskā televīzija", jo toreiz no visiem iekasēja abonenta maksu. Kas tā bija par televīziju īstenībā, mēs zinām.
Sabiedriskā televīzija ir ļoti smalka, demokrātiska forma, kad, no vienas puses, skatītājs pats maksā par "produktu", kuru pēc tam saņem, bet, no otras, ir radīta spēcīga struktūra, kas rūpējas, lai saiedrības intereses tiktu apmierinātas. Naudas iekasēšana vien valsts televīziju par sabiedrisko nepārveidos un "pilnīgo brīvību" nedos.
Abonenta maksa būšot Ls 1,50 gadā. Neticu! Būs 10 lati, kā bankā! Vajadzēs taču maksāt tiem, kas naudu vāks! Pastam. Cik pasts ņem par jūsu avīzes piegādi?
V. K.: — četrdesmit procentus.
Z. S.: — Ā, re! No abonenta maksām arī ņems. Un cik būs to, kas maksās?" Jau šobrīd valstī ir tūkstošiem īres parādnieku. Vai ir morālas tiesibas radīt jaunu maksājumu, kad vecākiem trūkst naudas, lai bērnus pieklājīgi apģērbtu un sūtītu skolā? Un ko darīs ar tādu, kas teiks — es gribu skatīties vienīgi komercstacijas? Vēl dzird runājam, ka sabiedriskā televīzija būšot brīva no valdības iespaida. Interesanti, kā iesliedētie darbinieki savu izdevigo ticību nometīs? Varbūt kā senie lībji, nomazgājoties Daugavas ūdeni? Turpat Zaķusalas krastā...
Vai sabiedriskās televīzijas saturs atšķirsies no pašreizējās valsts televīzijas satura? Minētās TV jubilejas svinības rādija, uz ko lietas virzās Bija pārstāvētas gandrīz visas redakcijas, izņemot kultūras. Nemanīja ne "Zīmes", ne "Ex libris". ne citas agrāko gadu. Darbojās izklaidējošās programmas.
Mēs taču redzam, ka pašreiz netiek ievēroti paši elementārākie godprātības un pienākuma principi. Nu nedrīkst likt reklāmu ziņu raidījumos, tas ir viens no rupjākajiem demokrātiskas informācijas noteikumu pārkāpumiem. "Panorāmas" vadītāji zina, ko dara, dara izaicinošā mierā un izliekas nezinām.
I. G.: — Skujiņa kungs, izsauciet uz padomes sēdi Rākina kungu...
Z. S.: — Izrunāts tiek daudz kas, bet kas no tā mainās? Tā saucamajā Inkēna likumā par radio un televīziju, kas bija spēkā pusotru mēnesi, tika noteikts, ka TV nedrīkst būt tabakas reklāmas. Zvanu Rākinam un prasu — kāpēc jūs katru vakaru reklamējat tās "Prince" cigaretes? Likumā nav teikts, ka jālauž vecie līgumi, atbild Rākins, kad līgums notecēs, tad beigsim.
V. K.: — Vai padomē ir daudzi TV algotie darbinieki?
Z. S.: — Nav gan. Valsts TV padomē pārstāv viens cilvēks. Tāpat valsts radio pārstāv viens cilvēks. Es esmu ievēlēts lidz 1995.gada maijam, taču var gadīties, ka šo posteni atstāšu agrāk. Es uzskatu, ka padome ir cerīga organizācija, kas, balstīdamās uz jaunu, pārdomātu, labu likumu par radio un televīziju, daudz var darīt kārtības ieviešanā Latvijas ēterā, latviskās identitātes saglabāšanā, līdzsvara uzturēšanā starp valsts un komercraidītājiem.
Kamēr sabiedrībā turpināsies īpašumu sagrābšana, zināmām aprindām sistēma un kārtība nav izdevīga. Viņu ideāls — kā gribu, tā daru. Tam ir jābeidzas. Pat futbolu nespēlē, tikai katrā laukuma galā noliekot vārtus. Ir jāspēlē pec noteikumiem.
