Par brīvu radio un TV tirgu vai par Radio un TV padomes uzraudzību
Ar likumu nav iespējams noteikt, kādus televīzijas vai radio raidījumus un kādas raidstacijas katram no mums būtu jāskatās vai jāklausās. Katrs atbilstoši savām iespējām izvēlas sev tīkamāko. Toties nule kā Ministru kabinetā pieņemtajam Likumam par elektroniskajiem masu informācijas līdzekļiem galvenokārt būtu jānosaka to piedāvājumu klāsts, ko Latvijas skatītāji un klausītāji vistuvākajā nākotnē varētu sagaidīt, ieslēdzot televizoru vai radio.
Par šo Satversmes 81. panta kārtībā pieņemto likumu (Saeimas sesiju starplaikā valdībai ir likumdevēja tiesības) iespējamības izteiksmē jāizsakās tādēļ, ka gan pirms, gan uzreiz pēc tā pieņemšanas 30. augustā izkristalizējušās divas radikāli pretēju (pat varētu sacīt karojošu) pušu nometnes. Pirmie, kam izdevies savu likuma variantu ar valdības akceptu padarīt par spēkā esošu, un, otrie, kas ar savu likumprojektu pagaidām cer uz Saeimas izpratni un atbalstu, jo likumdevējam ir tiesības atcelt to, ko valdība 81. panta kārtībā pieņēmusi Saeimas sesiju starplaikā.
Inkēns ar neatkarīgajiem, Rugāte ar valstiskajiem
Abu kareivīgi noskaņoto pušu priekšgalā ir politiķi un bijušie televīzijas darbinieki Edvīns Inkēns, kura vadītās darba grupas likums jau pieņemts, un Anta Rugāte, kuras vadītajā Saeimas Vides un sabiedrisko lietu komisijā izstrādātais likumprojekts palicis projekta stadijā. Protams, abas šīs personas nestartē soloduelī, jo ap katru pulcējas atbalstītāji. E.lnkēna komandā ir Elektronisko masu mediju asociācija, kuru pārstāv virkne neatkarīgo kompāniju Radio SWH, TV PICCA, Radio Rīgai, TV Laine, Radio Rīgas Jūrmala, NTVS, RBS TV, Kanāls 4, Baltcom TV. Savukārt A.Rugātes pusē ir Radio un televīzijas padome, valsts radio un valsts televīzija, kaut gan abu pēdējo nostāju neklātos absolutizēt, jo šo institūciju vadītāji Arnolds Klotiņš un Imants Rākins nepārprotamu par A.Rugātes komisijas variantam nav izteikuši. Vēstulē trim valsts pirmajām personām I.Rākins ierosinājis sākt darbu pie jauna likuma varianta un uzaicināt piedalīties Eiropas kopienas speciālistus šajā jomā, kā to jau izdarījusi Igaunija.
Atstāt spēkā jau pieņemto, atcelt to un likt vietā A.Rugātes variantu vai sākt darbu pie pilnīgi jauna projekta, ņemot par pamatu abus jau izstrādātos tas būs Saeimā ievēlēto politiķu ziņā.
Politiķi, kā likums, šā jautājuma izskatīšanā ievēros ari savas partijas vai politiskās apvienības līdzšinējās un nākotnes izredzes ietekmēt elektroniskos masu medijus. Jo vairāk tādēļ, ka 6.Saeimas vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Tādējādi nav grūti paredzēt, kā balsos labējā bloka frakcijas un kā vadošā (eventuālā) koalīcija. Savu atbalstu A.Rugātes komandai publiska paziņojuma veidā jau izteikusi frakcija Tēvzemei un brīvībai, un tas ļauj spriest arī par pārējo Saeimā ievēlēto nacionālradikāļu nostāju. Izsakoties pret jau pieņemto likumu, tēvzemieši uzsver:
«Šie noteikumi it kā nostāda valsts radio un televīziju privātajām raidstacijām līdzīgos apstākļos, taču bez tādiem līdzekļiem, kādi ir pieejami privātuzņēmējiem, un apdraud valsts radio un televīzijas iespējas darboties visa Latvijas Republikas pilsoņu kopuma interesēs, objektīvi pakļaut valsts radio un televīziju viena politiskā spēka pašlaik Saeimā
valdošā mazākuma pilnīgai ietekmei.»
Kā un kam pakļaut padomi
Tātad pirmā prioritāte vai pirmais strīdus objekts būs valsts televīzija un radio, uz kuriem politiķi, katrs savas partijas interešu vadīti, cer iedarboties ar Nacionālo radio un televīzijas padomi (turpmāk padome). Tātad svarīgi ir tas, kāds katrā no abiem likumiem paredzēts padomes veidošanas mehānisms, sastāvs un pilnvaras.
Formulējot padomes būtību, E.lnkēna komandas dokumentā teikts īsi: «Padome ir valsts institūcija, ko uz sešiem gadiem ieceļ Saeima un kurā darbojas pieci locekļi.»
Ā. Rugātes vadītā komisija un darba grupa izstrādājusi plašāku formulējumu: «Padome ir Saeimai un Ministru kabinetam pakļauta, neatkarīga valsts institūcija. Padomē ir deviņi locekļi. Padomes locekļus uz sešiem gadiem ievēl Saeima ar trīs ceturtdaļu balsu vairākumu pēc publiskas katra kandidāta apspriešanas.»
Abos gadījumos teikts, ka padomes locekļi nedrīkst būt Saeimas deputāti vai Ministru kabineta locekļi, vārdiski nedaudz atšķirīgi traktēts liegums aktīvi paust kādas politiskas partijas viedokli vai darboties kādos vēlētos amatos.
Atklātajā vēstulē Saeimas deputātiem Latvijas radio valdes un daļu vadītāju sanāksme, kritizējot jau pieņemtā likuma variantu, raksta:
«Tik maza padome nespēs būt neatkarīga tajā politisku viedokļu un finansiālu interešu spēka režģī, kas allaž mēģina apvīt masu medijus. Turklāt šai padomei ir liegts pakāpenisks atjaunošanās mehānisms, tātad var pieņemt, ka tā sešus gadus atspoguļos pašreiz Saeimā valdošās koalīcijas intereses radio un televīzijas laukā.»
Arī pārējie valstisko struktūru viedokļa aizstāvji, līdzīgi citētajai vēstulei, kopumā E.lnkēna variantam pārmet to, ka padome būs bez mugurkaula, vadāma, mazskaitliskuma dēļ nespēs būt neatkarīga, balsojot par konkrētiem lēmumiem. Savukārt A.Rugātes variantam pārmet cenzūras un birokrātijas atdzimšanu, mēģinājumus vadīt visu elektronisko presi, arī neatkarīgos. Padome tikšot padarīta par monopolizējošu struktūru.
Lai izprastu šo argumentu būtību, ne mazāk svarīgi noskaidrot pilnvaras, ko katra komanda iecerējusi piešķirt padomei, jo tieši tajās atklājas strīda pamats. Savukārt atšķirība starp jēdzieniem "valsts institūcija" un "Saeimai un Ministru kabinetam pakļauta, neatkarīga valsts institūcija" vienkāršam klausītājam un skatītājam neko daudz neizteiks, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka abos gadījumos padomi tomēr iecels Saeima (vienīgi A.Rugātes projektā tam nepieciešams lielāks atbalstītāju skaits).
Vienā variantā padome kontrolēs visus, otrā tikai dažus
Atšķirīgais abos likumprojektos attiecas uz privātajiem raidītājiem. Saskaņā ar valdībā jau pieņemto likumu pie padomes pēc licences turpmāk būtu jāgriežas tikai tiem, kuri pretendētu uz valsts kontrolētajiem kanāliem. Savukārt tiem, kas nepretendētu uz valsts kanāliem, pēc analoga ar likumu par presi būtu jāreģistrējas Uzņēmumu reģistrā un jāsaņem licence Tieslietu ministrijā. Ja elektroniskais masu informācijas līdzeklis gribētu ne tikai gatavot programmas un pārdot citiem, bet arī tās pārraidīt, tad Sakaru ministrijā jāsaņem frekvences atļauja. Tātad E.lnkēna likumprojekta variantā padomes pienākumos ietilpst tikai valstij piederošo frekvenču sadalīšana, kā arī uzdevums sekot, lai tiktu ievēroti Likumi par telekomunikācijām, valodu, presi un Autortiesību likums.
No tā izriet, ka elektroniskos medijus, kas nepretendēs uz valsts kanāliem, kontrolēs nevis Padome, bet vienīgi likums, un jebkura pārkāpuma gadījumā jautājums par licences anulēšanu tiks izlemts tiesā, nevis padomē. Kopumā vērtējot, ari pats E.lnkēns nenoliedz, ka viņa variantā kontrole pār privātajiem kanāliem nenoliedzami samazinātos, un tieši to viņam pārmet otrā nometne, kuras koncepts šajā jautājumā ir radikāli pretējs.
Pēc A.Rugātes atbalstītāju domām, pretējais variants draud izjaukt līdzšinējo ētera saimniecību kā vienotu veselumu un privātie raidītāji tikšot atbrīvoti no jebkādas atbildības sabiedrībai. Tādēļ viņu atbalstītajā variantā ikvienam, kas vēlētos iegūt frekvences (kanāla) izmantošanai, "it īpaši ņemot vērā elektroniskā masu informācijas līdzekļa darbības koncepcijas atbilstību nacionālajai programmu veidošanas un raidīšanas koncepcijai", būtu jāsaņem padomes atļauja. Lai šādu atļauju saņemtu, jāveic virkne stingri reglamentētu nosacījumu. Tajā skaitā jāiesniedz padomei izziņa par attiecīgā elektroniskā masu informācijas līdzekļa dibinātājiem un atbildīgajām personām, ziņas par viņu iepriekšējo pieredzi šajā vai citā mediju jomā, darbības koncepcija, biznesa plāns, dokumenti, kas apliecina finansiālās un tehniskās iespējas to visu īstenot utt.
Valsts mediju cienītāji netikšot apzagti
Abi likumprojekti būtībā paredz maz atšķirīgu valsts televīzijas un radio likteni. Proti, valsts vai nacionālo pasūtījumu, kas izpaužas kā nacionālās identitātes apliecināšana, neitrālas valstiskas informācijas sniegšana, mazo specifisko auditoriju nodrošināšana ar pārraidēm, kā ari laika gaitā abonementu maksu ieviešana, kas galu galā nozīmētu pāreju uz publisko televīziju. Tātad tā auditorija, kas pamatā vēro un klausās valsts kanālus, to varēs darīt ari turpmāk.
Vienīgais nozīmīgais jauninājums, ko paredz E.lnkēna domubiedru likums, ir iespēja pretendēt uz valsts pasūtījumu ari privātajiem programmu gatavotājiem. Kas to iegūs, jālemj piecu cilvēku padomei. Līdz šim un ari A.Rugātes iecerētajā variantā nacionālo pasūtījumu izpilda tikai valsts elektroniskie masu mediji, par kuru līdzšinējās darbības uzraudzīšanu izskanējušas kritiskas piezīmes, adresētas Zigmunda Skujiņa vadītajai padomei. Piemēram, 6.septembra Latvijas TV rīkotajā apaļā galda diskusijā RBS kanāla vadītājs Jānis Rušenieks izteica neizpratni, ka Padome izsniegusi raidīšanas licences LR Uzņēmumu reģistrā nereģistrētām ārzemju kompānijām, kas posta vietējo TV un Radio tirgu un ir pretrunā ar Likumu par ārzemnieku ieguldījumiem. Šajā pašā datumā Diena saņēma RNR Ltd. direktora Māra Medņa vēstuli, kurā viņš uzdod jautājumu: «Kur palikusi nauda, ko padome izsludinājusi konkursā par labāko radio un televīzijas raidījumu, bet iekasējusi to no privātajiem raidītgribētājiem.»
Vai TV un radio medijiem nepieciešama īpaša iegrožošana
Jau minētajā 6.septembra TV apaļā galda diskusijā tagadējās padomes eksperts Ilmārs Slaidiņš uzsvēra: «Nav nevienas valsts, kurā brīvi iedala frekvenci un sāk raidīt. Būtībā Ministru kabineta variantā padomei ir tikai deklaratīva funkcija.».
Savukārt Elektronisko masu mediju asociācija, atbildot uz to, paziņojumā Latvijas sabiedrībai jautā: «Pieņemot Preses likumu, bija mēģinājumi izveidot preses padomi, kura regulētu preses darbu brīvajā Latvijā. Šie mēģinājumi izgāzās, un tagad mums ir žurnāli un avīzes, kuri atspoguļo visu sabiedriskās domas spektru raibu un pilnasinīgu kā pati dzīve. Ar ko sliktāki ir televīzijas un radio žurnālisti?»
Un vēl šajā šķēpu laušanas procesā, ko E.lnkēns Dienai raksturoja arī kā paaudžu konfliktu, vairākkārt izskanējis jautājums, vai informācija ir prece.
«Radio nav mākslas veids, tas ir naudas pelnīšanas veids, jo kvalitatīvāks, jo vairāk maksā,» tā izteicies Radio SWH prezidents Zigmārs Liepiņš. Gluži pretējās domās ir A.Rugāte: «Ministru kabineta likums pārvērš informāciju par preci. Taču brīvība un vārda brīvība ar preci nav vienā zīmē savienojamas lietas.»
Radio žurnālists un Saeimas deputāts Pēteris Tabūns televīzijas diskusijā izteica bažas, ka vismaz desmit kanāli varētu sākt raidīt tādā stilā, kā patlaban raksta avīze SM. To, ka šādas raidstacijas varētu parādīties ēterā un to darbību regulētu tikai likums, bet ne padome, P.Tabūns nosauca par ļoti bīstamu tendenci. Pienākšot laiks, kad varēšot paļauties tikai uz likumu, bet tagad, kad demokrātija un brīvība esot "mata galā", viņaprāt, nepieciešams daudz stingrāks kontroles mehānisms.
Diemžēl TV diskusijas dalībnieki, kuru vidū lielākā daļa bija A.Rugātes varianta atbalstītāji, minimāli atvēlētajā ētera laikā paguva tik vien kā iekaist un izteikt cits citam pārmetumu virkni, bet skatītāju uzdotais jautājums: "Ko mēs iegūsim no viena vai otra varianta?" tā arī palika neatbildēts.
Skatītājam neatliek nekas cits, kā vadīties pēc loģikas: jo vairāk kanālu, jo lielāka izvēle. Ko gribu, to skatos - politisku diskusiju, operu, tautas mūzikas koncertu, asa sižeta vai erotisku filmu. Ja negribu, izslēdzu raidītāju.
