Cauri visām krīzēm. Saruna ar “TV3 Group” vadītāju Latvijā Mindaugu Rakausku
Pēc pēdējo gadu notikumiem, lieki runāt par precīzu ilgtermiņa plānošanu mediju uzņēmumos. Vērienīgas pārmaiņas pasaulē burtiski “uzkrīt uz galvas”. Par spīti tam, “TV3 Group” mainās visam līdzi, aug un uzrāda labus rezultātus, TV3 kanālam kļūstot par skatītāko aizvadītajā mēnesī. Par šo gadu laikā piedzīvoto, saruna ar “TV3 Group” vadītāju Latvijā Mindaugu Rakausku (Mindaugas Rakauskas).
TV3 šī gada martā bija konsolidētās TV skatītākais kanāls Latvijā. Jūsuprāt, ar ko izdevies pievilināt lielāko auditoriju?
Vispirms vēlos teikt – neraugoties uz to, ka ir lieliski būt pirmajiem, es to neuzlūkoju kā pārsteidzošu ziņu, jo kopā ar LTV mēs viens otram dzenamies pakaļ jau gadiem. Dažreiz viņi ir pirmie, bet citreiz – mēs, līdz ar to es teiktu, ka tā ir pastāvīga konkurence.
Atgriežoties pie iemesliem, uzskatu, ka galvenais joprojām ir saturs, kuru esam nolēmuši piedāvāt mūsu skatītājiem. Šogad TV3 svin savu 25. dzimšanas dienu, un mēs tam gatavojamies jau kādu laiku. Pirmkārt, viena no lielākajām atgriešanām mums un skatītājiem ir bijis leģendārais seriāls “UgunsGrēks. Atgriešanās”, par kuru runā visi gan sociālajos tīklos, gan citos medijos. Tāpat to apliecina reitingi.
Otrkārt, mūsu ziņu programmas strādā ļoti labi. Manuprāt, ziņas vienmēr ir bijušas mūsu programmas galvenais, unikālais auditorijas piesaistītājs, un tas tā arī ir saglabājies visos mūsu ziņu un izklaides raidījumus.
Un, treškārt, tie ir svētdienas lielie šovi, kur mēs runājam par, piemēram, “Dejo ar zvaigzni”, kas atgriezās pērnajā rudenī un kuru skatītāji novērtēja. Savukārt tagad šo vietu ieņēmis šovs “Balss maskā”, kas pārsitis visus reitingu rekordus un apliecina – Latvijas auditorijai šāds formāts patīk, līdz ar to tas pavisam dabiski mums palīdzējis kļūt par Latvijā skatītāko kanālu martā.
Viens ir piesaistīt auditoriju, bet kas pavisam cits – to noturēt. Kā uzlūkojat šo uzdevumu? Vai tas ir viegls, un kas ir panākumu atslēga, kas ļauj nepazaudēt esošo auditoriju?
Jāsaka, ka atbilde uz šo jautājumu var būt gan ļoti vienkārša, gan sarežģīta. No vienas puses jāatzīst, ka televīzija ir mainījusies. Pirms 20 gadiem televīziju skatījās ārkārtīgi liela auditorija, bet tagad mums ir ļoti daudz citu iespēju, kā pavadīt savu brīvo laiku, izklaidēt sevi un iegūt informāciju, līdz ar to televīzija vairs nav galvenais uzmanības piesaistītājs. Tāpēc mums ir jāpielāgojas.
Pirms 20 gadiem tas bija tikai TV3 kanāls, bet šodien mēs runājam par mediju grupu, kurā ir arī ziņu portāls, radio, dažādas citas satura platformas gan bezmaksas, gan abonēšanas. Uzskatu, ka arī mediji evolucionē un pārliecinās, ka skatītāji iegūst sev vēlamo saturu sev vēlamā formātā.
Ja lūkojamies caur lineārās televīzijas skatu punktu, šeit galvenais uzdevums ir noturēt esošo auditoriju, jo skatītāji, tostarp arī es, dod priekšroku dažādiem veidiem, kā patērēt vienu un to pašu saturu. Arī manā ģimenē agrāk mums bija tradīcija skatīties svētdienas šovus tiešraidē, taču tagad to labāk darām pirmdienās. Līdz ar to tas arī ir stāsts par tradīcijām ģimenē, kādas tās ir un kā tās ietekmē to, kā patērējam mediju saturu. Tādēļ lineārās televīzijas mērķis ir saprast, kā noturēt esošo auditoriju.
Vienlaikus otrs uzdevums ir nodrošināt iespēju televīzijas saturu patērēt jebkurā citā skatītājam ērtā veidā, tādējādi arī piesaistot jaunu auditoriju. Jo kas ir jaunā televīzijas auditorija? Tie ir jaunieši. Bērni pirmo reizi ar televīziju iepazīstas, kad to skatās kopā ar vecvecākiem un vecākiem, bet pēc tam paši skatās multfilmas. Tad kādu laiku liela daļa no televīzijas novēršas, jo parādās citas iespējas patērēt saturu, bet tad atkal pie televīzijas atgriežas. Tāpēc mūsu darbs ir izmantot visas iespējas, kā ar šo auditorijas daļu būt kopā nepārtraukti.
Pieminējāt pārmaiņas. Mediju vide ir tā, kas pārmaiņas piedzīvo nepārtraukti, tostarp pēdējos gados vienu krīzi pēc otras. Vienlaikus teju katrā sarunā par mediju darbību tiek vaicāts par pārmaiņām un izaicinājumiem. Kā vērtējat šādus jautājumus – vai tie ir klišejiski, jo mediju vidē strādājošie ir pieņēmuši, ka viņu darbs ir saistīts ar nepārtrauktiem izaicinājumiem? Vai tomēr ir vērtīgi par to runāt?
Domāju, ka tas ir saprātīgs jautājums. Šķiet, pirmoreiz to sāka uzdot 2007. vai 2008. gadā, kad arvien plašāk sāka parādīties dažādas alternatīvas, proti, drukātās preses vietā populārāki sāka kļūt digitālie mediji, arī radās alternatīvas lineārajai televīzijai. Un šis jautājums man ir uzdots visas manas karjeras laikā.
Tiesa, gadu laikā tas daļēji ir kļuvis par klišeju, jo tas visdrīzāk būs viens no top trīs biežāk uzdotajiem jautājumiem sarunās par mediju vidi. Taču mums jāatzīst, ka mediju evolūcija pēdējo desmit gadu laikā bijusi ļoti strauja un ideja par to, kas ir medijs, nu ir ļoti izplūdusi. Tas pats attiecas uz televīziju – agrāk tas bija televizors, bet tagad mēs ar to domājam video saturu neatkarīgi no tā, kādā platformā to skatāmies. Līdz ar to runāt par pārmaiņām ir nepieciešams.
Paturpinot par pārmaiņām. Pēdējos gados esam gājuši cauri dažādām krīzēm – vispirms tā bija Covid-19 pandēmija, pēc tās neilgu brīdi varējām uzelpot, bet tad nāca Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. “TV3 Group Latvija” pārstāv vairākus mediju formātus, tostarp televīziju, radio un ziņu portālu – cik izaicinoši ir tik lielai mediju grupai pielāgoties šādām krīzēm un joprojām saglabāt pozīciju kā vienam no ietekmīgākajiem spēlētājiem Latvijas mediju vidē?
Uzskatu, ka visas makroekonomiskās un forsmažora pārmaiņas nepalīdz, jo medijs tomēr arī ir bizness, kuru mēģina plānot. Katrā biznesā ir konkrēts plāns, vīzija, kā to sasniegsi, bet tādas krīzes kā Covid-19 vai karš šīs kārtis sajauc. Pavisam godīgi – šajā organizācijā strādāju trīs gadus, un nav bijis neviens gads, kad viss notiktu tā, kā bijām ieplānojuši. Tev nepārtraukti sākotnējais plāns jāmaina.
No šī skatu punkta, domāju, ka tas jau ir kļuvis par daļu no “spēles”. Tu jau gaidi notiekam ne tikai sagaidāmo, bet arī negaidīto. Tas ļauj visam uzņēmumam būt fleksiblam.
Covid-19 un karš ir devis arī labas lietas. Pirmkārt, tas ļāvis saprast, ka spējam reaģēt momentāni, mums piemīt startupu (jaunuzņēmumu – red.) domu gājiens, varam nedēļas nogalē laist klajā jaunus televīzijas kanālus, bet izņemt visus Krievijas radītā satura kanālus un saturu kā tādu, proti, varam kanālu pārbūvēt dienu, pat stundu laikā.
Šādu notikumu ir bijis daudz, un tie ir pierādījuši, ka spējam pārmaiņām pielāgoties un reaģēt ātri. Līdz ar to arī esam sapratuši, ka mēs varam izdarīt vairāk, varam ietekmēt vairāk, varam sasniegt vairāk, un mūsu mediju grupas apmērs to visu, visticamāk, ļauj sasniegt ātrāk un atstāt lielāku ietekmi uz pārmaiņām.
No krīzēm mācāmies, kaut ko paņemam citām. Tomēr jāatzīst, ka, sākoties Covid-19 pandēmijai, šķita, ka nevar būt nekā ļaunāka, bet tad nāca karš Ukrainā. Tad jājautā – vai katra krīze tiešām var palīdzēt sagatavoties nākamajai, ņemot vērā, ka nezinām, kas būs nākamā?
Te ir tas āķis, jo nedomāju, ka mēs varam pilnībā sagatavoties kādai krīzei. Jā, mums var būt plāns, mēs varam mēģināt sagatavoties, un tas arī ir jādara. Iepriekš bijām runājuši ar ukraiņu kolēģiem par to, kā sagatavoties karam. Viņiem bija plāns, tostarp katastrofas seku novēršanai. Bet vai viss noritēja pēc plāna? Nē. Sākās karš, uzņēmuma darbinieki devās bēgļu gaitās. Gribu teikt, ka tev ir plāns, bet tas nestrādā.
Taču tas, ko varam mācīties no katras krīzes, ka spējam pārmaiņām pielāgoties ātri, tostarp momentāni izmainīt sākotnējo krīzes pārvarēšanas plānu. Ja agrāk varējām plānot trīs, četrus vai pat piecus gadus uz priekšu, tagad saprotam, ka šādu iespēju vairs nav. Tev joprojām ir vīzija un ieņemts virziens, taču tu plāno tikai gadu vai pusotru uz priekšu. Un arī tad lielākajā daļā gadījumu ir nepieciešams pielāgoties pēkšņām pārmaiņām.
Maināmies ne tikai mēs, bet arī auditorijas paradumi. Kā Covid-19 un karš ietekmēja TV3 grupas mediju satura patēriņu?
Jāatzīst, ka tie bija divi dažādi notikumi, kas auditorijas uzvedību ietekmēja katrs citādāk. Runājot par Covid-19, pandēmija veicināja jebkāda satura patēriņu. Vienīgais, kas cieta negatīvi, bija kino, jo uz to doties nebija fiziski iespējams. Visa satura, kuru var patērēt, atrodoties mājās, patēriņš pieauga.
Lūkojoties uz mūsu grupas medijiem – televīziju, digitālo saturu un radio, pandēmijas laikā redzējām ilgu laiku nepiedzīvotus reitingu augstumus, it īpaši lineārajai televīzijai. Šķiet, Covid-19 pat palīdzēja sasniegt desmitgades rekordu attiecībā uz skatījumiem. Bet tas notika dabīgi, jo cilvēki bija spiesti palikt mājās, kur izklaides iespējas tomēr ir ierobežotas. Lielākie ieguvēji šajā krīzē bija televīzija un ziņu portāli.
Pandēmijai tuvojoties beigām, dažādu mediju patēriņa paradumi bija atgriezušies normālā, proti, 2019. gada līmenī. Bet tad nāca karš, kas atkal situāciju izmainīja. Sabiedrība atkal sajutās nedroša, un līdz ar to atkal pieauga nepieciešamība pēc informācijas. Covid-19 pandēmijā vispopulārākās bija ziņu programmas, un šis saturs tika patērēts vairāk, jo šo laiku katrs varēja izjust ļoti personīgi. Līdzīgi bija arī kara pirmajās nedēļās, kad daudzi prātoja – ko tagad darīt, kā iesaistīties, kā palīdzēt, kā tas ietekmēs mani, vai man jābaidās u. tml.
Līdz ar to kara pirmajās četrās, piecās nedēļās mediju patēriņš bija būtiski pieaudzis. Savukārt pēc tam mūsu radio auditorija sāka augt, jo “StarFM” vairāk ir izklaidējošs saturs, pēc kā cilvēki sāka alkt, nogurstot no smagajām ziņām.
Taču tās nav vienīgās pārmaiņas. Proti, regulators Latvijā aizliedza Krievijā radītos televīzijas kanālus, kurus skatījās liela sabiedrības daļa. Tādēļ arī tas ir ietekmējis visu televīzijas ekosistēmu, jo liela daļa krievvalodīgo novērsušies no televīzijas pavisam, mēģinot līdzšinējo saturu patērēt nelikumīgos veidos. Un ir jābūt godīgiem – šie cilvēki joprojām dod priekšroku aizliegtajam saturam.
Pievērošoties regulatoram un valstsvīriem, kāda ir bijusi viņu rīcība šajās krīzēs? Vai viņu lēmumi medijiem ir palīdzējuši vai tomēr kaut kādā veidā apgrūtinājuši mediju darbu?
Attiecībā pret Covid-19 Latvija, šķiet, bija viena no pirmajām valstīm ar visātrāko reakciju un spēju atrast līdzekļus, lai atbalstītu mediju darbību. Tas, ka finansiālais atbalsts, iespējams, nebija pietiekami liels, ir cits stāsts, tomēr atbalsts bija, un tas bija īpaši noderīgs mazākajiem medijiem.
(..) Runājot par karu, lēmums aizliegt Krievijas propagandas kanālus ir ļoti saprotams, un šim piemēram sekojušas arī citas valstis. Vienlaikus jāatzīst – manuprāt, mēs Latvijā mēdzam būt pārāk ekstrēmi, jo atsevišķos gadījumos, šķiet, mēs drīzāk regulējam valodu nevis saturu. Un robeža starp to ir visai izplūdusi. Mums jāpatur prātā, ka vairāk nekā 25% Latvijas iedzīvotāju dzimtā valoda ir krievu. Vienlaikus tas ir ļoti jutīgs un komplekss politiskais jautājumus, par kuru ir daudz dažādi viedokļi. Un to, kāda ietekme būs bijusi šiem lēmumiem, redzēsim tikai pēc 10 vai 15 gadiem.
Lūkojoties uz to no vietējā medija perspektīvas, šie lēmumi nav veselīgi, jo tie nevis palīdz stiprināt vietējo informācijas lauku, bet gan dara pretējo – to pavājina. Jau no sākta gala mediji un politiskie spēki ir uzturējuši savstarpējo dialogu par to, kā labāk risināt šo situāciju, taču, sākoties karam, jāsaka – tā drīzāk ir politiskā griba un ieņemtais virziens nevis savstarpējais dialogs un mediju pārstāvju ieteikumi, kas ietekmē pieņemtos lēmumus.
No mediju viedokļa es varu atrast veidus kritikai, bet no plašāka politiskā viedokļa saprotu, ka notiek karš un tiek pieņemti lēmumi, tādējādi mēģinot sevi pasargāt.
Pirms kara “TV3 Group Latvija” bija iecere piedāvāt vairāk krievvalodīgā satura. Pērnā gada 24. februārī viss mainījās, taču vienlaikus ir radīts ziņu raidījums krievu valodā “Novosti +” un citādāk iziets no situācijas, jo Krievijas kanālu aizliegšana tomēr nemazina Latvijā dzīvojošo krievvalodīgo iedzīvotāju skaitu. Lūkojoties no biznesa perspektīvas, vai šeit ir dilemma – attīstīt vai aizmirst par saturu krievu valodā?
Uz šo jautājumu jāskatās divās dimensijās: sociālajā un biznesa. Aptuveni divu gadu garumā pirms kara rūpīgi meklējām veidus kā un sadarbības partnerus, ar kuriem kopā attīstīt saturu krievvalodīgo auditorijai, tostarp izklaides un it īpaši ziņu saturu, jo vēsturiski Latvijā vietējās ziņas krievu valodā nav bijis spēcīgs lauks.
Par savu iniciatīvu esam saņēmuši vairākus karmas punktus, bet ne gluži no finansiālajiem sadarbības partneriem. Esam parādījuši savu nostāju tajā, ka tas ir jādara un šobrīd, bet neesam tik daudz par to domājuši no biznesa viedokļa, proti, šāds lēmums paredz daudz risku. Taču šis lēmums bija jāpieņem momentāni, reaģējot uz notiekošo.
Skatoties no biznesa perspektīvas, neraugoties uz to, ka Latvijā joprojām ir salīdzinoši liela sabiedrības daļa, kas dod priekšroku saturam krievu valodā, tas peļņu parasti nenes, patiesībā lielākā daļa pat nes zaudējumus, tomēr te nav stāsts par naudu. Jā, mēs esam biznesa organizācija, kas meklē veidus, kā, ja ne naudu nopelnīt, tad vismaz nezaudēt. Izklaides saturs tādā ziņā ir pateicīgāks, taču mums sabiedrībā arī ir zināma loma, kas pieprasa radīt gan ziņas, gan izklaides saturu, ko arī darām. Mēs to turpināsim darīt, turpināsim eksperimentēt un skatīties, kā šis saturs patīk vietējiem krievvalodīgajiem.
Karmas punkti gūti, bet vai sabiedrība, tostarp politiskie spēki, saprot nepieciešamību pēc vietēji radīta satura krievu valodā?
Politikā nekad nav tikai viens viedoklis, ir vairāki, taču viens no pašreizējās koalīcijas mērķiem ir stiprināt vietējo mediju lauku latviešu valodā. Tas ir pateikts ļoti skaidri, vienlaikus pasakot, ka netiek atbalstīts saturs nevienā citā valodā, kad runa ir par medijiem. Līdz ar to no valstsvīriem ir saņemts nepārprotams signāls, ka šajā virzienā nav iecerēts attīstīties, un attiecīgi šis uzdevums paliek mediju rokās.
Ceru, ka šis lauks netiks ierobežots vēl stingrāk, jo, ja mēs vienkārši izslēgsim no sabiedrības šos 25% krievvalodīgo, valsts no tā nekļūs labāka. Tieši pretēji – Latvija būs vēl sašķeltāka un dzīvos divos dažādos, pilnībā viens no otra atrautos informācijas laukos. Bet šobrīd mēs, TV3, sekojam līdzi lēmumiem, nepieciešamībai un pielāgojamies situācijai.
Pievēršoties straumēšanas platformai Go3, pirms pāris gadiem intervijā “Dienas Bizness” sacījāt, ka Latvijas televīzijas un filmu straumēšanas servisi nevar konkurēt ar tādiem lielākajiem spēlētājiem kā “Netflix”. Kāda pašlaik ir Go3 izaugsme, un kā uz savu atbildi skatāties šodienas acīm?
Go3 ir bijis ceļojums visai organizācijai Baltijas valstīs. Kad Go3 tika laists klajā, pamata ideja bija – tas visdrīzāk būs tiešais “Netflix” sāncensis, un mums būs jābūt labākiem, jāpiedāvā patērētājiem pievilcīgāks saturs. To mēs sapratām jau pašā sākumā.
Bet kas ir medijs? Tas ir stāsts par saturu, un jo vairāk naudas tev ir, jo labāku saturu tu vari radīt. Ja, piemēram, Latvija, Lietuva, Igaunija, Somija un Zviedrija apvienotos un kopīgo budžetu pielīdzinātu “Netflix” pieejamajam finansējumam, tās galu galā ir divas nesalīdzināmas lietas. Vienlaikus šo gadu laikā esam patiešām sapratuši, kas ir galvenā vērtība, kuru skatītājiem varam piedāvāt. Tas ir vietējais saturs.
Mēs nekad nepārspēsim starptautisko saturu, bet mēs viņus (ārvalstu konkurentus – red.) varam pārspēt tajā, ka saprotam vietējo mentalitāti, humoru, informatīvo telpu. Un Go3 vienmēr par to ir bijis, un tā arī ir panākumu atslēga, kāpēc Go3 ir visu trīs Baltijas valstu veiksmes stāsts. Tas sākās kā jaunuzņēmums, bet, raugoties, kāda ir izaugsme, mēs jau redzam – Go3 ir zvaigzne, un es ticu, ka tas var kļūt par vēl lielāku zvaigzni.
Savukārt otra lietas ir Go3 piedāvātās funkcijas. Sākotnēji mēs domājām, ka cilvēki vēlēsies līdzīgu platformu kā “Netflix”, kur tev ir pieejams filmu vai seriālu arhīvs, bet mēs kļūdījāmies. Aplūkojot, ko piedāvā Go3, lielākā daļa skatījumu joprojām nāk no lineārās programmas, proti, kā pašu radītais un ārvalstu saturs tiek salikts kopā, tostarp arhīvs un tiešraides, un savstarpēji mijiedarbojas.
Kāpēc tas tik labi strādā? Mana teorija ir tāda, ka mēs tuvojamies tam brīdim, kur būs pārāk daudz izvēles iespēju, kas izšķiršanās procesu apgrūtina. Savukārt mēs protam cilvēku vietā sagatavot tiem interesējošu un skatāmu saturu. Galu galā Go3 savā veidā cilvēkus atgriež pie lineārās televīzijas.
Tātad varētu teikt, ka Go3 un lineārā televīzija nav atraujami viens no otra, bet gan tie labāk strādā kā komanda?
Tas ir izcils veids, kā to noformulēt. Domāju, ka tas ir labākais no divām pasaulēm vienuviet. Galu galā viss atduras pret to, ka izvēļu ir tik daudz un cilvēki vēlas kādu kombināciju no visa pieejamā. Un Go3 ir vieta, kur tradicionālā televīzijas satura patērēšana sajaucas ar jauno.
Sarunas noslēgumā nedaudz par jums pašu. “TV3 Group Latvija” strādājat jau trīs gadus – kā jums patīk strādāt Latvijas mediju vidē? Un vai nepietrūkst Lietuva?
Kad sāku šeit strādāt, man uzdāvināja “Bez Tabu” džemperi ar parakstu: “Mani sauc Mindaugas un es negribu Lietuvu salīdzināt ar Latviju.” Bet es to vairākkārt esmu pārkāpis, tomēr mēģinot abas valstis salīdzināt, kā arī to, kas katrā no tām strādā vai nestrādā.
Šo trīs gadu laikā esmu iemācījies, ka salīdzināt vajag, bet tas jādara gudri. Tas mazumiņš, kas strādā vienā, jāaizgūst otrā. Vienlaikus jāsaprot, ka viss visur nestrādās. Katrā valstī tomēr ir savas vietējās nianses, mentalitāte, pieeja, zvaigznes, joki un daudz cita. Līdz ar to pavisam dabiski ir pavadīt noteiktu laika periodu, iepazīstot vietējo vidi.
Es šeit jūtos ļoti labi un komfortabli. Vienīgā lieta, ar kuru tik labi neveicas, ir latviešu valodas apguve, kas man noteikti ļoti palīdzētu ikdienas darbā. Piesātinātais darba grafiks neparedz daudz laika latviešu valodas apguvei, par ko man žēl. Bet citādi esmu laimīgs būt par daļu no šīs organizācijas un strādāt Latvijā.
Tajā pašā laikā, ja vaicā, vai man pietrūkst Lietuva, man jābūt godīgam un jāatzīst, ka tā ir. Tas tādēļ, ka tur dzīvo mana ģimene, līdz ar to es joprojām esmu ceļotājs starp divām valstīm. Savukārt runājot no biznesa viedokļa, kad kādu laiku pastrādā citā valstī un iepazīsti tās mediju vidi, tu spēj mentāli norobežoties no savas mītnes zemes un sākotnējās grūtības izzūd.
