"Esmu veca Latvijas televīzijas žurka," par sevi teic jaunais Latvijas televīzijas (LTV) ģenerāldirektors Jānis Holšteins. Lai gan ar pārtraukumu, LTV viņš ir strādājis kopš 1978. gada. Tādēļ arī teic, ka pazīst šo māju krustām un šķērsām — gan pa vertikāli, gan horizontāli. J. Holšteinu kā ideālāko kandidatūru ģenerāldirektora amatam minēja lielākā daļa LTV darbinieku. Tomēr būšana par savējo viņam netraucēšot pieņemt arī šķietami nepopulārus lēmumus, viņš apgalvo. LTV priekšā stāvot dažādas kvalitatīvas pārmaiņas, kuras skatītāji pamanīšot jau šoruden. Par to, ar kādiem apsvērumiem un nodomiem ieņemts jaunais amats, LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins intervijā "Latvijas Avīzes" žurnālistiem Viesturam Serdānam un Lindai Krūmiņai.
— Pastāstiet mūsu lasītājiem nedaudz par sevi!
— Mans tēvs Žanis Holšteins ir diezgan pazīstams kā saimniecisks darbinieks un kādreiz slavenā kolhoza "Lāčplēsis" priekšsēdētājs LTV ir mana pirmā nopietnā darba vieta — sākumā gaismotājs, pēc tam režisora palīgs, režisora asistents, visbeidzot arī režisors. No 1988. gada es uz kādu laiku aizgāju brīvsolī — privātajā biznesā. Toreiz, pabeidzis Arnolda Liniņa klasi teātra režijā, biju viens no pirmā neatkarīgā Latvijas teātra "Kabata" dibinātājiem. Šajā nodarbē pavadīju septiņus gadus. Tomēr Latvijas televīzija ir kā inde: ja cilvēks šeit ir nostrādājis divus, trīs un vairāk gadus, viņam ir ļoti grūti aiziet pavisam. Agri vai vēlu šie cilvēki atgriežas. Konkursa rezultātā es kļuvu par kultūras un mākslas raidījumu redakcijas vadītāju LTV. Pēc tam bija vēl dažādi amati: galvenais režisors, producēšanas direktora vietnieks, producēšanas direktors, programmu direktora vietnieks, LTV 1 kanāla vadītājs. Viena no manām priekšrocībām, kas pietrūka iepriekšējam ģenerāldirektoram, ir tā, ka es zinu šo saimniecību, pazīstu šos cilvēkus, pārzinu mehānismus, kā kas strādā, kā nestrādā.
— Ģenerāldirektori nāk un iet, notiek dažādas reformas…
— Es rēķinos ar to, ka jebkurā brīdī arī labu TV ģenerāldirektoru var nomainīt. Ņemot vērā nestabilo finanšu situāciju, LTV parādu un negatīvo bilanču nastu, jebkurā brīdī var pateikt: «Jūsu saimniecība ir ar mīnusa zīmi, jūs nepietiekami efektīgi strādājat, paldies par darbu!» Zināmu loku šajā iestādē biju nogājis un šis acīmredzot bija pēdējais punkts, kas jāpieliek. Kad mani apstiprināja jaunajā amatā, es saviem kolēģiem teicu, ka par vienu lietu gan ir žēl — droši vien, pietiekami drīz man no televīzijas būs jāatvadās pavisam. Pat, ja es nokalpotu savus piecus gadus, kas paredzēti līgumā, pēc tam palikt droši vien vairs nebūtu īsti ētiski. Būs kaut kāds jauns dzīves posms!
— Bet pēc šiem pieciem gadiem var sekot nākamie pieci!
— Tāds optimists es neesmu.
— Ja īsi jāparaksturo iepriekšējie vadītāji, ko viņi ienesa televīzijā?
— Es vairāk redzēju ārējās izpausmes. Piemēram, Olafs Pulks bija labs ziņu dienesta vadītājs, pirms ķērās pie ģenerāldirektora amata. Viņam iekrita tā diezgan smagā nasta — pirmajam uzsākt un pakāpeniski veikt pāreju no sociālistiskās ekonomikas, kas valdīja šajā iestādē, uz tirgus virzienā un konkurences apstākļos orientētu modeli. Līdz galam viņam tas neizdevās, kam bija daudz subjektīvu un objektīvu iemeslu. Nākamajam — Rolandam Tjarvem tas izdevās nedaudz vairāk. Labi vai slikti — par to ir dažādi viedokļi, tomēr viņš LTV ieviesa producēšanas sistēmu, kas būtiski atšķīrās no iepriekšējā, kā arī profesiju producents. LTV ieviesa konkursus raidījumu ciklu veidošanai un citas lietas, ar kurām Rietumu mediji operē jau diezgan sen. Varbūt ne vienmēr tas izdevās veiksmīgi. Gravas kunga laikā notika tāds kā pussolis atpakaļ uz redakciju sistēmu. Visai neveiksmīgi, jo nebija skaidrības, uz kurieni ejam, — ar vienu kāju bijām projektu vadības sistēmā, ar otru redakcijas. Palikām ar izplestām kājām starp diviem balstiem. Ilgi tā nostāvēt nevar. Jābūt vienam noteiktam modelim! Pie tā arī mēs tagad kopā ar Kota kungu (Edgars Kots LTV ģenerāldirektora pienākumus pildīja līdz Holšteinam. L. K.) strādājam.
— Jūs noteikti esat ļoti labi pazīstams ar gandrīz visiem televīzijas darbiniekiem.
— Jā, nāku no šās vides un tā man ir objektīva problēma, ja jāpieņem nepopulāri lēmumi.
— Katrs cer paraudāt pie jūsu vestes?
— Jā, bet, redziet, es ļoti labi saprotu šo savu problēmu un apzinos to. Komplektējot komandu, rēķinos, ka šis ir mans, ja tā var sacīt, vājais punkts. Viss atkarīgs no tā, vai cilvēks savas vājās puses stiprina ar savu komandu un vai viņam vispār ir komanda. Tāpēc cilvēkus meklēju ļoti nesteidzīgi, rūpīgi izvērtējot un garas pārrunas vedot ar kandidātiem. Tādējādi var nonākt pie modeļa, kas būtu vienā virzienā domājošu un ejošu līdzgaitnieku grupa — cilvēki, kas viens otru papildina. Mans vietnieks un pirmais komandas loceklis, piemēram, ir Kota kungs, jo mums ir kopīgas intereses. Turklāt viņš vienlaikus ir pietiekami drastisks cilvēks un gana ilgi bijis nost no televīzijas lietām… Jau no Pulka kunga laika esmu bijis LTV valdē un direktorātā, bet nevienu brīdi neesmu šeit redzējis īstu komandu. Šeit arvien ir bijuši speciālisti, kuri savas problēmas bumboja no viena pie otra un patērēja milzu laiku un enerģiju, bojādami kopējo atmosfēru.
— Bet kas skatītājam no tā visa?
— Neatkarīgi no tā, ka iekšējās lietas ir vairāk mūsu pašu darīšana, no to sakārtošanas atkarīgs tas, ko saņem skatītājs. Ja runājam par to, kā ir kopumā, šobrīd daudzmaz akceptējams ir abu LTV kanālu uzstādījums. LTV 1 kā nedaudz konservatīvs un klasisks, misiju nesošs kanāls, eiropeiska stila kanāls, bet LTV 7 — vairāk orientēts uz tirgu, uz komerciespējām, uz amerikānisko tēlu. Ar laiku tas varētu būt normāls līdzspēlētājs komerckanālu tirgū.
Paredz kvalitatīvāku pildījumu
— LTV 7 kanālā pēdējā laikā ir arvien vairāk sporta.
— Tā ir viena no dominantēm, ar kuru varam atšķirties no citiem komerckanāliem. Pozitīvi vērtējams tas, ka programmā ir izveidojies sleju princips. Tādējādi skatītājs zina, ka vienā un tajā pašā laikā katru dienu saņems ziņas, informatīvi dokumentālās un bērnu programmas. Tomēr joprojām nav īstas kārtības ar šo sleju kvalitatīvo pildījumu. Tā ir viena no iekšējās organizācijas problēmām. Nav radīts pareizs mehānisms vai nav bijusi pietiekama griba un izpratne par šīm lietām, kas ļautu realizēt programmu izvērtēšanu līdz galam, tās pasūtot. Šobrīd uzstādījums ir tāds, ka mēs sākam ar programmu. Mēs precīzi definēsim programmas pasūtījuma koncepciju — ko tieši vēlamies redzēt. Ar šo pieprasījumu ejam pie producentiem un skatāmies, kas no saražotā atbilst prasībām. Tādējādi arī varam sagaidīt izmaiņas — kvalitatīvi, saturiski, formāta.
Septītajā kanālā šīs lietas sāk sakārtoties. Skatītāji pamana, ka rādām arvien labākas filmas, kas agrāk bija mūsu klupšanas akmens, iepērkot ļoti vājas filmas. Arvien vairāk rādām sporta spēles.
No 1. septembra mēs pāriesim uz pilnu raidīšanas apjomu gan LTV 1, gan LTV 7 — no pulksten 7 rītā līdz 11 vai 12 vakarā katru dienu. Septītajā kanālā būs rīta programma krievu valodā. Es zinu, ka par to domā gan TV3, gan Baltijas pirmais kanāls, bet mēs pirmie definējuši esam, ka to tiešām darīsim. Šo pārraidi veidos raidījuma «Balzams dvēselei» radošā komanda — Igors Proņins un kompānija. Plāni ir vērienīgi un ar ambīcijām!
Savukārt LTV pirmajam kanālam vairāk jādomā par formu un "valodu", kādā runājam ar skatītājiem. Mūsdienās tos interesē tikai divas lietas — informācija un izklaide. Taču, atšķirībā no komerctelevīzijām, kas to var piedāvāt tīrā veidā, mums skatītājiem papildus jāsniedz arī informatīvi, kulturāli, politiski izglītojošais moments, bērnu programmas u. tml. Tāpēc, manuprāt, mums jārēķinās, ka ir «valoda», kurā skatītājs šobrīd runā un saprot, un ir "valoda", kuru nesaprot. Šajā ziņā ne visi raidījumi veidoti atbilstoši. Arī kultūrizglītojošie un bērnu raidījumi jāveido nedaudz modernākā "valodā" — tādā, kuru skatītājs ir gatavs saņemt un klausīties. Nav nozīmes, ja mēs ražojam vienu ļoti vērtīgu raidījumu, bet tā skatītāju loks ir tik šaurs, ka tas neatmaksājas.
— Sakarā ar televīzijas piecdesmitgadi pārraidēs parādās fragmenti no iepriekšējo gadu raidījumiem. Šie "izklupieni vēsturē" ir gana simpātiski, diemžēl tas šobrīd nenotiek pietiekami regulāri un līdz ar to pārliecinošā veidā.
— Es jums piekrītu un nesaprotu, kādēļ līdz šim tam nav pievērsta pietiekama uzmanība. Viena no mūsu lielākajām bagātībām, jo īpaši salīdzinot ar konkurentiem, ir mūsu tā sauktie zelta fondi. Lai gan to izmaksas ir salīdzinoši lētas, nez kādēļ līdzīgi projekti līdz šim nav izdevušies.
— Gravas laikā daudzi LTV darbinieki bija sašutuši, ka arhīva finansiālā vērtība pielīdzināta nullei.
— Arhīva finansiālajā uzskaitē bija neizprotami kūleņi. Mēs vēl tagad rokamies tam cauri un notiek audits par 2003. gada pārskatu. Problēma ir tā, ka Latvijā šobrīd vispār nav finansiāli precīza modeļa, kā vērtēt arhīvus. Tomēr, kad ieraudzīju principu, kāds darbojās līdz šim — pirmajā gadā arhīvs zaudē no 30 līdz 80 procentiem savas vērtības, tas man šķita absolūti neloģisks. Ja arī arhīva nesēji — videolentes var kļūt nekvalitatīvākas, paša materiāla vērtība, laikam ejot, tikai pieaug.
— Mums kā skatītājiem šķiet, ka jūsu arhīvā ir vēl daudz neizmantotu iespēju. Bet sakiet, kāda šobrīd ir situācija ar televīzijas iestudējumiem.
— Tā ir dramatiska. Šogad, ja nepaveiksies, mēs neuzņemsim nevienu TV iestudējumu, jo budžetā tam nav līdzekļu. Šī situācija ir sekas iepriekšējā gada it kā ekonomiskajam lēcienam Gravas kunga vadībā. Toreiz bija lielas cerības uz kredītu miljona latu apmērā. Mēs aizsākām vērienīgus projektus, līdz gada vidū sapratām, ka tos nevarēs realizēt, un nācās strauji bremzēt.
— Neviens nevēlējās aizdot miljonu?
— Finanšu ministrija to vienkārši neakceptēja. Lai arī ne pārāk spožs, tomēr bija izstrādāts biznesa plāns kredīta atmaksāšanai. Es domāju, ka lielā mērā tas tomēr bija gribas jautājums — arī politiskās gribas. Kā iestādes vadītājs Gravas kungs droši vien nebija īsti tiesīgs pieņemt cerību budžetu, kamēr nebija saņemta kredīta atļauja. Tādēļ nācās krasi bremzēt, samazināt štatus, raidījumus un tas ir atstājis sekas arī šajā gadā.
Mums ir gan pietiekami spēcīgs kadru sastāvs, gan tehnoloģiskā bāze, lai veidotu kvalitatīvus TV iestudējumus. Tiem ir ļoti labi reitingi, bet tie ir arī ļoti dārgi, patiesībā visdārgākie. Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam pazaudēt to, kas iesākts. Esmu gandrīz pārliecināts, ka nākamgad veidosim iestudējumus. Ļoti ceru uz sadarbību ar "Latvijas Avīzi", lai mēs varētu godam pabeigt "Likteņa līdumnieku" projektu. Šā gada budžeta grozījumos arī esam iesnieguši attiecīgu pieprasījumu.
— Vai jūs esat izvērtējis arī LTV ziņu dienesta darbu?
— Kā katrā laukā, ko es minēju, problēmas ir arī ziņu dienestā. Mēs ar Rēdera kungu (LTV ziņu dienesta vadītājs Gundars Rēders. — L. K.) par viņa vadīto dienestu esam pietiekami nopietni runājuši.
— Rēders arī pretendēja uz ģenerāldirektora amatu un tagad noteikti pārdzīvo, ka jums veicās labāk.
— Viņš man lūdza zināmu laiku, lai sagatavotu izmaiņas programmā, jo es norādīju uz to, kas, manuprāt, nav īsti kārtībā. Šajās pārraidēs brīžiem eksistē nedaudz bērnišķīgs subjektīvisms, kas man ne vienmēr šķiet pamatots. Tas vienkārši nav profesionāli no sabiedriskā medija. Bieži vien ziņu cilvēki veido analītiskus sižetus, kas patiesībā piedien informatīvi dokumentālajam žanram. Viss ir tā nedaudz sajaukts. Ziņu dienests jau vairākus gadus LTV ir kā valsts valstī — pārspīlēti tramīgi raudzījušies uz visiem televīzijas vadības pagriezieniem un mājieniem, jo viņi jūtas kā demokrātijas aizstāvju grupa un nedod Dievs viņus aiztikt, jo uzreiz iet tracis vaļā.
— Nereti vakarā, skatoties "Panorāmu", nevar saprast, kas valstiski svarīgs īsti ir noticis dienas gaitā. Ja jau sākumā piecas minūtes rāda, kā viens iereibis mūziķis sadūris otru iereibušo, vai tiešām tas ir galvenais? Ja tas vēl būtu kādā privātā TV kanālā… Kad Spānijā notika traģēdija, turp devās daudzu valstu vadītāji, arī premjera biedrs no Latvijas Ainars Šlesers, lai izteiktu līdzjūtību, tiekoties ar Spānijas karali. Ziņa par to "Panorāmā" bija, bet Šlesera klātbūtne ne ar pušplēstu vārdiņu netika pieminēta. It kā Latvijas valdības pārstāvja tur nemaz nebūtu bijis. Var kādam nepatikt Šlesers vai Emsis, bet viņi taču ar savu klātbūtni starptautiskā līmenī pārstāv Latvijas valsti…
— Manuprāt, ir atšķirība, kam jābūt — ko var atļauties privāta kompānija un ko sabiedriska.
— Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka ziņu dienestā strādā profesionāļi, kas ar minimāliem līdzekļiem reizēm panāk lielisku rezultātu. Piemēram, kad notika Annas Lindas slepkavība Stokholmā. Sevi ļoti labi ir attaisnojušas novadu ziņas — sižeti ir oriģināli un būtiski!
— Tieši tā! Iespējams, pārraidei "Šodien Latvijā" pamazām varētu palielināt raidlaiku, lai tajā vairāk stāstītu arī par valsts nozīmes jaunumiem. Savukārt centrālajā ziņu raidījumā "Panorāmā", tā kā mēs šobrīd esam gan NATO, gan ES dalībvalsts, jāraugās Eiropas kopējo norišu atspoguļošanā un to kontekstā ar Latviju.
Joprojām finanšu miglājā
— Ja jūs solāt palielināt raidlaiku, pieaugs arī izmaksas tā sauktajam tornim. Vai esat domājis tajā pašā virzienā kā Gravas kungs, cerot samazināt šās izmaksas?
— Tam visam ir interesants stāsts apakšā. Tas ir pilnīgs absurds, ka viena valsts iestāde — Latvijas valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) — gūst peļņu no otras valsts iestādes, kas ja ne gluži grimst nabadzībā, tad ir bēdīgā finansiālā stāvokli. Protams, cīņa par tarifu samazināšanu ir atbalstāma. Tomēr situācija ir tāda, ka reāli mums nav iespējas ietekmēt LVRTC noteiktās likmes.
— Jums vajag šo iestādi pievienot sev!
— Laba versija! Nupat Vašingtonā iepazinos ar Gruzijas radio un televīzijas komitejas vadību un tieši tāds ir viņu mērķis.
— Un tad jūs pelnīsiet uz komerctelevīziju rēķina!
— Protams, komerctelevīzijas tad būs ļoti sašutušas par šādu soli. Tomēr jaunajā sabiedrisko raidorganizāciju likumā ir iestrādāts punkts, kas nosaka, ka apraide kļūst par valsts rūpi.
— Cik jūs maksājat tornim?
— To ir grūti aprēķināt, jo eksistē dažādi slīdošie grafiki. Tomēr ir nemainīgā likmes daļa, kas jānomaksā katru gadu neatkarīgi no tā, cik raidām. Kad raidlaiks sasniedz 6700 stundas, paliek likmes mainīgā daļa, kas ir krietni mazāka. Vēl palielinot apraides laiku, mēs iegūstam vienreizēju atlaidi, kas, piemēram, šogad palīdz atrisināt raidlaika apmaksas jautājumu. Palielinot raidapjomu abiem kanāliem līdz 9000 stundām, mēs saņemam piecdesmit tūkstošu latu atlaidi. Mēģinot panākt labvēlīgākus noteikumus, esam tikuši arī pie vienreizējas atlaides piecu tūkstošu latu apmērā. Tādēļ patiesībā mēs diezgan labi vinnēsim uz pārmaiņu rēķina.
— Vai tad tādi paši maksājumi ir arī komerctelevīzijām?
— Nē, jo mums kā sabiedriskajam medijam ir jānosedz gandrīz visa Latvija. Tas nozīmē, kas mēs kurinām raidītājus pāri Teiču purviem un Latgales klajumiem.
— Jūs uzturat ne vien raidītājus, bet arī visu LVRTC štatu?
— Jā, tas ietverts nemainīgajās izmaksās. Izteikšu savu subjektīvo viedokli — arī šeit ir savas aizmuguriskās lietas un politiskās gribas jautājumi. Manuprāt, problēma ir arī tā, ka LVRTC valdē ir Nacionālās radio un televīzijas padomes pārstāvis, kas saņem papildus atalgojumu no LVRTC saimnieciskās darbības.
— Jau kopš Tjarves laikiem LTV valdījušas dažādas neskaidrības ap reklāmu un tās ieņēmumiem. Ja Latvijas TV kanāliem izdotos šo reklāmas pīrāgu pārdalīt daudzmaz kristīgi, vai mainītos arī valsts televīzijas finanšu situācija?
— Attiecībā uz reklāmu šobrīd ļoti būtiski ir tas, kādu pieņems jauno likumu par sabiedriskajām raidorganizācijām. Likumprojektā ir iestrādāts sekojošais: ja mēs — Latvijas televīzija un Latvijas radio — sasniedzam puslīdz optimālu budžetu, kas ir 0,73% no valsts budžeta jeb kopumā ap 15 miljoniem latu, mēs izstājamies no reklāmas tirgus. Reāli mēs šobrīd operējam ar 7,5 miljonu latu lielu budžetu. Tas bija zināms kompromiss, jo likumprojekta izstrādāšanā piedalījās arī komerctelevīziju pārstāvji. Vairākas ieinteresētās puses nonāca pie vairāk mazāk loģiska kompromisa, tai skaitā likumā iestrādājot TV abonentmaksu jēdzienu. Tās sabiedriskajiem medijiem ir ļoti nepieciešamas. Nupat atgriezos no Vašingtonas, kur notika vispasaules mediju simpozijs, ko organizēja Pasaules banka. Galvenā doma bija, kā demokratizēt medijus un panākt, lai tie atspoguļo ne tikai pozitīvās lietas. Lai gan lielākais akcents bija uz Āfrikas un trešās pasaules valstīm, tomēr sava uzmanība tika arī jaunajām demokrātijas valstīm — lai to mediji vairāk runātu par korupciju un noziedzību. Viens no simpozija noslēguma dokumenta punktiem bija apņemšanās Pasaules bankai izdarīt spiedienu uz to valstu vadītājiem, kurās tā darbojas, lai pēc būtības panāktu, ka valsts mediji kļūst par sabiedriskajiem. Tas ir iespējams, mainot ekonomisko modeli tādējādi, ka nevis valsts nosaka finansējumu, bet gan tas ir kā sabiedrības nepastarpinātie maksājumi. Tādējādi sabiedriskais radio un televīzija atskaitās tikai sabiedrībai un nav tik viegli manipulējami kā šobrīd. Teorētiski patlaban nav problēmu valstij ietekmēt sabiedriskās raidorganizācijas.
— Cik lielas prognozējat abonentmaksas?
— Tas varētu būt apmēram viens lats mēnesī no 800 tūkstošiem mājsaimniecību. Protams, mūsu sabiedrības maksātspēja ir pietiekami zema. Tāpēc abonentmaksas ieviešanai jānotiek ļoti pakāpeniski, sākumā tai jābūt zemākai. Pakāpeniski tās varētu mainīt.
— Runājot par pirmajiem projektiem abonentmaksas ieviešanai, tajos paredzemajam administrēšanas modelim vien tika atvēlēti 300 līdz 400 tūkstoši latu!
— Man par šo kādreizējo projektu ir īpašas domas. Uzskatu, to tīši vai netīši radīja ar nolūku, lai abonentmaksu ideja izgāztos. Administrēšanas izmaksas bija fantastiski nepamatotas. Bija acīmredzams, ja administrēšanas izdevumi būs tik milzīgi, šādu modeli neviens neapstiprinās. Loģiskākais mehānisms šobrīd ir šo maksu apvienot ar elektroapgādes maksājumiem.