Rubenis: dodot apraides atļauju PBK, nevarēja paredzēt nākotnes risku
Pirms vairāk nekā desmit gadiem toreizējā Nacionālā radio un televīzijas padome izdeva apraides atļauju Pirmajam Baltijas kanālam (PBK). Tās locekļi toreiz neesot iedomājušies par riskiem, ko šis kanāls būtu varējis nodarīt Latvijas informatīvajai telpai un sabiedrības saliedētībai. Tagad vadzis ir lūzis – nesen par medijiem atbildīgajā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē, kuras temats bija PBK, savs vērtējums bija jāsniedz Satversmes aizsardzības biroja, Drošības policijas un Aizsardzības ministrijas pārstāvjiem. Tas nozīmē, ka šis jau vairs nav mediju telpas, bet nacionālās drošības jautājums.
“BMA” impērija
Pirmais Baltijas kanāls parādījās 2003. gadā, kad to izveidoja “Tem Art Group”, kas iepriekš nodarbojās ar vietējās reklāmas izvietošanu toreizējā no Krievijas retranslētajā kanālā “ORT”. Šādā veidā “Tem Art Group” sāka spēlēt jaunu lomu Latvijas mediju telpā un saņēma arī iespēju pārraidīt kanāla saturu Lietuvā un Igaunijā. “Tem Art Group” vēlāk pārtapa par mediju koncernu “Baltic Media Alliance” (“BMA”), kas līdzās PBK retranslē vēl Krievijas kanālus, kas pielāgoti Baltijas tirgum (“RenTV Baltija”, “NTV Mir” un Pirmais Baltijas mūzikas kanāls) un nodarbojas ar izdevējdarbību, izdodot izdevumus “MK – Latvija” un “MK – Igaunija”. “BMA” ir reģistrēta Londonā, bet PBK – Latvijā. “BMA” īpašnieki ir vietējais uzņēmējs Oļegs Solodovs un Krievijas pilsonis Aleksejs Pļasunovs.
Jautāju toreizējam NRTP vadītājam Ojāram Rubenim, tagadējam Latvijas Nacionālā teātra direktoram, par PBK apraides atļaujas izdošanas pamatotību, kurš atzina, ka vāji atceroties laiku pirms desmit gadiem. Viņš atzina, ka bijušas diskusijas, taču tās bijušas vispārīgas, turklāt PBK sevi pieteicis kā tirgus spēlētājs, kas veidos vietējo programmu, kā bijis norādīts tolaik iesniegtajā koncepcijā. Jautāts, vai viņš un padomes locekļi izvērtējuši riskus, ko šāds kanāls varētu radīt Latvijas informatīvajai telpai, O. Rubenis atbildēja retoriski: «Vai jūs, kad vakarā liekaties gulēt ar meiteni, domājat par riskiem? Vai es varu paredzēt risku desmit gadus uz priekšu? Tagad situācija ir būtiski mainījusies gan sabiedrībā, gan politikā.»
Cits toreizējās NRTP loceklis, publicists Ilmārs Šlāpins pašlaik atzīst, ka PBK esot liela ietekme Latvijā. «Kanāls piesaista cilvēkus, jo piedāvā saturiski kvalitatīvu un interesantu programmu. Tomēr kanāls atrauj Latvijas iedzīvotājus no vietējās informatīvās telpas citā realitātē. Tas jau ir kaitējums,» skaidroja I. Šlāpins. Vēl viens NRTP loceklis, tagad Kultūras ministrijas informatīvās vides integrācijas nodaļas vadītājs Andris Mellakauls saka: «Ja mēs toreiz būtu iedomājušies, ka “maigā vara” var izvērsties naidīgās izpausmēs pret Latviju!» Bijušais padomes loceklis atceras, ka PBK iesniegtajā koncepcijā bijusi minēta apņēmība, ka vairāk nekā 50 procentiem pārraižu būs Eiropas audiovizuālie darbi, taču, strādājot padomē, viņš pārliecinājies, ka šī norma netiekot ievērota. Tas gan nebija iemesls, lai ierobežotu kanāla darbību. Kopumā raksturojot PBK, viņš runā par viedokļu daudzveidības trūkumu. «Jautājumi šā kanāla raidījumos netiek skatīti no vairākām pozīcijām. Skatītāja rīcībā nav pilns informācijas spektrs, lai izveidotos racionāls skatījums un secinājumi,» spriež A. Mellakauls.
Mūrniece: nav īstenotas mediju politikas
2004. gadā NRTP sodīja PBK par neobjektīvas informācijas izplatīšanu retranslētajā raidījumā “Gadsimta noslēpumi”, kurā noliegta Baltijas valstu okupācija. Toreiz NRTP piesprieda PBK naudassodu. Pēdējais skandāls saistībā ar PBK izcēlās pērn, kad retranslētajā raidījumā “Cilvēks un likums” tika sniegts melīgs 1991. gada 13. janvāra notikumu izklāsts pie Viļņas televīzijas centra, attaisnojot padomju agresiju. Kanālam Lietuvas radio un televīzijas komisija liedza trīs mēnešus raidīt saturu, kas tapis Krievijā, bet Latvijā, kur kanāls reģistrēts, tika uzlikts naudassods – 1500 latu. Ceturtdien Nacionālā plašsaziņas līdzekļu padome pieņēma lēmumu par lietvedības sākšanu administratīvā pārkāpuma lietā par PBK. Ekspertu vērtējumā PBK “grēko” regulāri. Nesen Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē, kuras temats bija PBK (tās pārstāvji uz sēdi nebija ieradušies. – Ģ. V.) darbība Latvijā, starp aicinātajiem viesiem bija arī Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis, kurš prognozēja, ka 2015. gadā ar PBK līdzdalību iespējama plašāka informatīvā kampaņa pret Latviju, jo gada pirmajā pusē Latvija būs ES padomes prezidējošā valsts.
Kāpēc par to satraukums ir tikai tagad? «20 gadu laikā Latvijai būtiskas intereses ir atstātas pašplūsmā un nav veidota mediju politika,» skaidro I. Mūrniece. Viņa cer, ka Kultūras ministrijā tiks izveidota mediju politikas nodaļa, kas rūpēsies par nozari. «Esam nonākuši pie tā, ka mediji kļuvuši par valsts drošības jautājumu. Vadzis lūst, un lietu nevar atrisināt, jo tukšuma vietā, kur bija jābūt mediju politikai un nostiprinātām nacionālām vērtībām, pastāv naidīga propaganda. Lietuvā un Igaunijā to jūt mazāk, bet Latvijā tas izpaužas īpaši spēcīgi, jo šeit ir sašķelta etniskā situācija,» skaidroja I. Mūrniece. Tādēļ jautājums par medijiem iziet ārpus mediju politikas robežām un uz komisijas sēdi tika aicināti drošības iestāžu pārstāvji. «Risinājums nav rodams tikai mediju nozarē. Viens no risinājumiem ir pāreja uz vienotu izglītības sistēmu latviešu valodā,» skaidroja I. Mūrniece.
