Kristers Pļešakovs Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektors
Radio ir viens no tiem medijiem, par kura klātbūtni ikdienā bieži pat neaizdomājamies. To dzirdam automašīnā ceļā uz darbu, tas skan birojā, darbnīcā vai veikalā, un pavada mājupceļā. Klausītājam nav jāizvēlas nākamā dziesma, jāmeklē raidījums vai jāskatās ekrānā – radio vienkārši ir klātesošs. Tieši šī vienkāršā un ērtā lietošana ir viena no radio ilgstošajām priekšrocībām.
Taču brīžos, kad ierastā ikdiena pārtrūkst, šī šķietami pašsaprotamā īpašība iegūst pavisam citu nozīmi. Brīdī, kad daļā Latvijas tika traucēta elektroapgāde, internets un mobilie sakari, kļuva skaidrs, ka lineārā radio apraide nav tikai viens no daudziem veidiem, kā patērēt saturu. Krīzes situācijā tā kļūst par būtisku sabiedrības informēšanas infrastruktūras daļu. Aizvadītās nedēļas nogales vētra to atgādināja ļoti konkrēti.
Šādos apstākļos izceļas viena no lineārā radio priekšrocībām, par kuru ikdienā runājam maz:
virszemes apraide nav atkarīga no tā, vai konkrētajā brīdī darbojas mobilais internets.
Ja pieejams ar baterijām darbināms uztvērējs vai automašīnas radio un darbojas raidītāju tīkls, informāciju iespējams saņemt arī tad, kad citi ikdienā ierastie kanāli nav sasniedzami. Ne velti ar baterijām darbināms radio ir viens no 72 stundu somas elementiem.
Tomēr vētra atgādināja arī par ko citu – ar strādājošu raidītāju vien nepietiek. "Latvijas Sabiedriskais medijs" pēc vētras atzina, ka "Latvijas Radio" ziņu segums krīzes laikā nebija apmierinošs un ka bijušas problēmas gan ar rīcības koordinēšanu, gan lēmumu pieņemšanas ātrumu.
Šis gadījums ir nozīmīgs ne tikai sabiedriskā medija iekšējās organizācijas kontekstā.
Tas atgādina visai mediju nozarei: krīzes komunikācijai nepieciešama ne vien tehniskā infrastruktūra, bet arī skaidras procedūras un cilvēku spēja dažu minūšu laikā pārslēgties no ierastās programmas uz sabiedrībai kritiski svarīgas informācijas sniegšanu.
Radio nav tikai mūzika
Tieši šeit parādās jautājums par komercradio lomu Latvijas žurnālistikā. Ikdienā radio nereti vispirms asociējas ar mūziku un izklaidi, īpaši komerciālajā segmentā. Taču šāds priekšstats ir pārāk šaurs.
"Kantar" auditorijas pētījums par 2025. gada rudeni un 2026. gada ziemu rāda, ka radio vismaz reizi dienā klausījās 60 % jeb vairāk nekā 892 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem, bet nedēļā – vairāk nekā 1,2 miljoni. Viens klausītājs radio vidēji veltīja četras stundas un 18 minūtes dienā. Visvairāk radio klausās automašīnās, bet darbavietās klausīšanās laiks ir visilgākais – vidēji vairāk nekā sešas stundas dienā.
Tātad apzīmējums "ikdienas pavadonis" nav tikai metafora.
Latvijas radio stacijas – gan sabiedriskās, gan komerciālās – joprojām ir daļa
no ļoti daudzu cilvēku ikdienas ritma.
Turklāt starp klausītākajām ir gan "Latvijas Radio" programmas, gan komerciālie zīmoli.
Vienlaikus Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pasūtītais mediju lietošanas paradumu pētījums, lai gan izmanto citu metodoloģiju, parāda to pašu kopējo tendenci. 2025. gadā radio kopumā lietoja 75 % iedzīvotāju, 59 % – vismaz reizi nedēļā, bet 45 % – katru vai gandrīz katru dienu. Ilgākā periodā lietojums ir nedaudz samazinājies – 2018. gadā radio lietoja 83 % aptaujāto –, tomēr radio joprojām saglabā ļoti plašu auditoriju.
Svarīgi ir arī tas, ko šī auditorija no radio sagaida. 73 % radio klausītāju norāda, ka klausās vispārīgās ziņas, tikpat – izklaides saturu. 39 % klausās vietējās ziņas par savu pilsētu vai novadu, 33 % – intervijas, 32 % – kultūras un izglītojošu informāciju, bet 30 % – analītiskus raidījumus.
Tas diezgan skaidri parāda, ka radio klausītājam mūzika, izklaide un žurnālistika nav pretmeti.
Tie dzīvo vienā programmā.
Radio ziņa var būt dažas minūtes gara, intervija – daļa no rīta programmas, bet saruna par kultūru vai sabiedrības aktualitāti – ievietota starp mūziku un izklaidi.
Taču tieši šāds formāts ļauj žurnālistikas saturam sasniegt arī cilvēkus, kuri konkrētajā brīdī nav apzināti devušies meklēt ziņas. Radio spēj ievietot informāciju ikdienas plūsmā.
Krīzes situācijā cilvēks ne vienmēr pēkšņi pārslēgsies uz citu mediju tikai tāpēc, ka ir noticis kas ārkārtējs. Ļoti bieži viņš turpina lietot to mediju, kuram jau ir izveidojies ikdienas paradums un uzticēšanās. Tāpēc informatīvās telpas noturību neveido tikai daži specializēti ziņu kanāli. To veido viss vietējo mediju kopums, kas regulāri sasniedz Latvijas iedzīvotājus.
Konkurence par cilvēka uzmanību
Tas ir īpaši nozīmīgi laikā, kad auditorijas arvien vairāk sadalās starp dažādām platformām. Radio konkurents šodien nav tikai cita radio stacija. Par vienu un to pašu cilvēka uzmanības stundu konkurē "Spotify", "YouTube", podkāsti, "TikTok", sociālie tīkli un citi digitālie pakalpojumi.
Vislabāk šo pārmaiņu var redzēt jaunākajā auditorijā. NEPLP pētījumā 16–30 gadus veco iedzīvotāju grupā kopš 2020. gada to jauniešu īpatsvars, kuri audio straumēšanas pakalpojumus izmanto katru vai gandrīz katru dienu, pieaudzis no 23 % līdz 57 %.
Tāpēc mūsdienu radio vairs aprobežoties tikai ar FM apraidi.
Radio stacijas veido video, sociālo tīklu saturu, podkāstus, raidījumu fragmentus, tiešraides internetā un
saturu pēc pieprasījuma.
Rīta ētera saruna var sākties radio studijā, pēc stundas dzīvot kā video sociālajos tīklos un vēlāk kļūt par podkāsta epizodi. Šajā ziņā radio attīstība ir līdzīga citu tradicionālo mediju transformācijai – viens saturs tiek pielāgots dažādām platformām un dažādiem patēriņa paradumiem.
Tomēr lineārā apraide joprojām ir radio biznesa un identitātes kodols.
Tās priekšrocība ir vienkāršība.
Klausītājam nav jāizvēlas konkrēta dziesma, jāizveido atskaņošanas saraksts vai jāmeklē raidījums. Viņš ieslēdz radio un saņem jau gatavu programmu.
Šajā programmā būtiska loma ir cilvēkam – ētera personībai, žurnālistam un redaktoram –, kurš atlasa, paskaidro un sasaista notikumus, kā arī izveido mūzikas programmu, kuru klausītāji vēlas dzirdēt. Algoritms ļoti labi spēj piemeklēt nākamo dziesmu, kas līdzinās iepriekš klausītajai. Daudz sarežģītāk ir aizstāt lokālu saturu un cilvēka ieguldījumu, kurš spēj saprotami pastāstīt to, kas šorīt noticis Latvijā, kāpēc tas ir svarīgi un kā tas var ietekmēt klausītāja dienu.
Tāpat kā citiem vietējo mediju formātiem, tieši lokālais saturs ir viena no būtiskākajām Latvijas komercradio priekšrocībām konkurencē ar globālajām platformām. "Spotify" var piedāvāt gandrīz neierobežotu mūzikas katalogu, bet tas nepastāstīs, kas šorīt noticis Latvijā, kāda ir satiksmes situācija, ko lēmusi valdība vai pašvaldība, kāpēc kāds politisks lēmums ir nozīmīgs, kādi kultūras notikumi gaidāmi nedēļas nogalē un galu galā kā rīkoties krīzes situācijās.
Mazs tirgus ar augošām izmaksām
Taču jāsaprot, ka saturu nav iespējams skatīt atrauti no mediju ekonomikas. Latvijas tirgus ir mazs, un demogrāfiskās tendences tā potenciālu turpina samazināt. Mazāks iedzīvotāju skaits nozīmē ne tikai mazāku potenciālo auditoriju, bet arī ierobežotāku reklāmas un darba tirgu.
Reklāmas tirgus kopējā izaugsme ir vāja. 2025. gadā Latvijas mediju reklāmas tirgus sasniedza 94,4 miljonus eiro, kas bija tikai par 1,6 % vairāk nekā gadu iepriekš. Radio segmentam gads bija labāks – tā reklāmas apjoms pieauga par 4,2 % līdz 15,47 miljoniem eiro. Tas demonstrē radio spēju saglabāt pozīcijas, tomēr nemaina kopējo Latvijas mediju ekonomikas problēmu – tirgus ir mazs, bet konkurence par reklāmas naudu ir kļuvusi globāla.
Lai ilustrētu mērogu, kādā vietējie mediji šodien konkurē par reklāmdevēju budžetiem, varam apskatīt Latvijas Reklāmas asociācijas aplēses par reklāmas naudas apjomu, kas aizplūst no Latvijas medijiem.
2024. gadā reklāmas apjoms ārvalstu medijos varētu būt sasniedzis aptuveni 112 miljonus eiro – vairāk nekā viss vietējo mediju reklāmas tirgus tajā pašā gadā.
Vienlaikus vietējās žurnālistikas uzturēšana maksā arvien vairāk. Medijam nepieciešami žurnālisti, producenti, ētera personības, tehniskais un pārdošanas personāls, turklāt arvien vairāk arī digitālo prasmju.
Šim fonam pievienojas regulatīvais slogs.
Lineārais radio ir licencēts medijs, uz kuru attiecas virkne likumdevēja un regulatora noteiktu prasību un ierobežojumu, tostarp reklāmas jomā.
Tādēļ regulējuma proporcionalitāte kļūst arvien nozīmīgāks jautājums situācijā, kad par auditoriju un reklāmas ieņēmumiem vietējie radio konkurē ar globāliem digitālajiem pakalpojumiem, kuri darbojas pēc atšķirīga regulatīvā un ekonomiskā modeļa.
Katrs jauns pienākums atsevišķi var šķist pamatots, taču būtiski vērtēt arī prasību kumulatīvo ietekmi uz medija spēju finansēt saturu.
Šis ir svarīgs aspekts diskusijā par žurnālistikas kvalitāti un pieejamību.
Ziņu redakcija, reportieris, intervija vai analītisks raidījums nav abstrakta sabiedriskā funkcija – tā ir arī izmaksu pozīcija.
Ja medija ieņēmumu iespējas ilgstoši neaug līdzi izmaksām, agrāk vai vēlāk rodas jautājums, cik lielu redakciju un cik daudz oriģināla vietējā satura tas var uzturēt.
Ko par radio mums iemācīja vētra?
Komercradio nākotnes jautājums nav, vai radio "uzvarēs" "Spotify" vai sociālos medijus. Tas būtu nepareizs salīdzinājums. Digitālās platformas ir kļuvušas par neatņemamu cilvēku ikdienas daļu, un arī radio tās aktīvi izmanto, lai sasniegtu savus klausītājus.
Svarīgāks ir jautājums, vai Latvijas komerciālie radio spēs saglabāt to, ko globāla platforma nevar pilnvērtīgi aizstāt: vietējo saturu, pārbaudītu informāciju, redakcionālu izvēli, personības un tiešu saikni ar auditoriju.
Ikdienā šī loma var šķist nemanāma. Radio vienkārši skan fonā – starp mājām un darbu, starp dziesmu un sarunu, starp ziņām un izklaidi. Taču tieši šādā ikdienas ieradumā veidojas saikne starp mediju un klausītāju.
Krīzes brīdī šī saikne iegūst pavisam citu nozīmi. Nesenā vētra parādīja, ka jādomā ne tikai par to, kā cilvēkus brīdināt, bet arī par to, caur kādiem kanāliem viņi pēc brīdinājuma saņems pārbaudītu un regulāri atjaunotu informāciju.
Tehnoloģiski noturīga apraide ir tikai puse no uzdevuma – otra puse ir profesionāla redakcija, kas zina, ko šādā brīdī darīt.
Radio šajā sistēmā ir vieta arī digitālajā laikmetā. Nevis tāpēc, ka tehnoloģijas nebūtu mainījušās, bet tieši tāpēc, ka tās ir mainījušās. Jo vairāk informācijas kanālu mums ir ikdienā, jo svarīgāka krīzē kļūst to daudzveidība un noturība. Lai radio būtu noderīgs tajā svētdienas rītā, kad pazūd elektrība, mobilie sakari un internets, tam jābūt dzīvotspējīgam un klausītājam vajadzīgam arī parastā pirmdienas rītā.
