"Tur ir tāda bagātība!" LNB nonācis Čikāgas latviešu radio raidījumu arhīvs.
Nesen Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) saņemts liels dāvinājums, kurš mērojis tālu ceļu no ASV. Glabāšanai un digitalizēšanai nodots Čikāgas latviešu radio arhīvs. Vairāk nekā 70 gadus skanējušā raidījuma ierakstos iemūžināta ne tikai diasporas latviešu ikdiena, bet arī daudzu ievērojamu personu balsis.
Intervija bibliotēkā sarunāta laikā, kad Latvijā ieradusies Čikāgas latviešu radio raidījumu vadītāja Silvija Kļaviņa-Baršnija. Sižeta ierakstam plānotā tikšanās 10. februārī Gaismas pilī aizrit ļoti sirsnīgā gaisotnē, jo ar viešņu tikties un runāt ieradušās arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Speciālo krājumu departamenta direktore Marika Selga un Mākslas un mūzikas centra Audiovizuālā krājuma vadītāja Zane Grosa.
Par to, ka pēc 73 gadiem ēterā beidz skanēt iknedēļas Čikāgas latviešu radio raidījumi, vēl pagājušajā gadā vēstīja LSM korespondente ASV Ina Strazdiņa. Viņa arī bija klāt brīdī, kad viss arhīvs – skaņu ieraksti dažādos formātos – tika iekrauts auto, lai sāktu savu ceļu uz Latviju.
Vaicājot, kā tika lemts par vienreizējā krājuma nodošanu Gaismas pilij, Silvija Kļaviņa-Baršnija atzīst: "Tas ir interesanti. Mums tas krājums [ir] tik milzīgs. Citas organizācijas arī lieto tās telpas, un tad mūs virzīja citā vietā. Ko mēs darīsim ar visu to, ko citu darīt, kur citur vest? Šī ir tā vieta, kur [krājumam] jābūt. Tad mēs sazinājāmies un teicām, vai jums ir interese, un interese bija. Un te nu mēs esam."
Zane Grosa uzsver, ka Nacionālajai bibliotēkai jau ir pieredze ar šādu materiālu uzņemšanu – krājumā ir arī citi diasporas radio raidījumu ieraksti: "Es domāju, tas ir ļoti loģiski savā ziņā, ka arī Čikāgas radio nonāk pie mums, jo tad tiešām veidojas tāda plaša trimdas radio kolekcija.
Un es domāju – ļoti vērtīgs materiāls gan pētniekiem, gan arī jebkuram apmeklētājam, kam tas interesētu.
Jā, mums vienkārši ir tās prasmes, tās kompetences. Mums ir, kur glabāt šos materiālus. Mums ir labi apstākļi – krātuves, kur mēs to varam [glabāt]. Un tas ir ļoti svarīgi, tiešām, ka nenonāk vienkārši kaut kādos – nezinu, bēniņos – vai, kā mēs dzirdam, ka daudzi cilvēki vienkārši nezina, ko ar to darīt pēc tam, kad šie materiāli vairs netiek lietoti. Arī tie formāti, kā lentes un audio kasetes, viņi visi ir ļoti pakļauti laika zobam un apdraudēti."
Silvija piebilst, ka diemžēl daļa materiālu ir gājuši zudumā.
Neskatoties uz to, viņa lēš, ka ir saglabāti 80 procenti no visiem izskanējušajiem raidījumiem.
Precīzu skaitli nevar nosaukt, jo maz kas ticis uzskaitīts. Silvija atzīmē, ka priekšā gaidāms liels darbs, jo krājumā ir arī tā sauktais melnais materiāls: "Vislielākais darbs būs tie materiāli, kas ir aiz tiem raidījumiem. Un tur ir kasetes, kur tiešām mums būs jāklausās, un mums būs jāsadarbojas, jo jūs varbūt neatpazīsiet tās balsis. (..) Mūsu programmas vadītāji, tie cilvēciņi – viņi brauca un piedalījās visos koncertos, konferencēs. Viņi gāja, viņi intervēja, un tās intervijas ir garas. Viņi izņēma tikai daļu. Viņi brauca ne tikai Čikāgā, bet arī Garezerā. Ļoti daudzas 3x3 nometnes ir ierakstītas un intervijas par to laiku. Tur ir visvisādi koncerti un konferences, sēdes. Mums ir draudžu apvienošanās sēdes ierakstītas.
Tur vienkārši ir tāda bagātība, kas varbūt visa nav publiski jāizliek kaut kur, bet [svarīgi ir], ka tas eksistē un ka tas būs [pieejams]."
Dāvinājums LNB labi parāda arī to, kā gadu gaitā tika veidoti un ierakstīti raidījumi. No ierakstiem lentēs laika gaitā veidotāji pārgāja uz ierakstu kasetēs. "Tās bija tās parastās, lētās, un tā kvalitāte ir drausmīga, vienkārši drausmīga", skaidro Silvija.
Datorā raidījumus sāka ierakstīt ap 1999. vai 2000. gadu. Silvija uzsver, ka ļoti ilgi bija vērojama pretestība formāta maiņai: "Mums daži komitejas locekļi neuzticējās un nedomāja, ka tā ir jauna, paliekoša lieta. "Nē, mums mūsu kasetes." Un mēs mēģinājām viņiem stāstīt.
Tad mēs sākām ierakstīt datorā, un viņi vēl arvien gribēja, kamēr stacija paziņoja – mēs vairs nepieņemsim kasetes, mīļie cilvēki!" (Smejas.)
Pēdējos gados raidījums tika ierakstīts digitāli un sūtīts atskaņošanai raidstacijā caur mākoni. Vērts piebilst, ka kopš 1952. gada iknedēļas raidījums latviešu valodā ir skanējis dažādās raidstacijās vidējo viļņu diapazonā. Kad pagājušā gada nogalē izskanēja pēdējais raidījums, tas, pēc Silvijas teiktā, savā līdzšinējā frekvencē, kur dzirdami citu Čikāgas reģiona etnisko grupu veidotie raidījumi, bija skanējis apmēram divdesmit gadus.
Marika Selga atzīst, ka ir nepieciešams steigties, lai varētu krājumu digitalizēt. Viņa arī norāda, ka Nacionālā bibliotēka labprāt ir gatava pieņemt krājumā jaunus materiālus: "Es vienīgi piebildīšu, ka mēs ne tikai Čikāgu gaidām, bet gaidām arī jebkuru citu radio raidījumu, kas ir šādā veidā bijis [ēterā]. Jo ļoti spēcīga latviešu raidījumu programma bija arī "Amerikas balsij", (..) un potenciāli tur ir arī mūsu pašu ieraksti, kas ir vākti kopā. Ja tie kādam mājās ir saglabājušies, mēs arī aicinām tos nodot, lai Latvijas pusē tos digitalizētu un latviešu balsi dzirdētu no visiem virzieniem."
No Čikāgas saņemtā latviešu radio arhīva uzskaitīšana un digitalizācija aizņems ilgu laiku, tāpēc bibliotēkā sīkāk pastāstīt par saturu varēs pēc kāda pusgada.
Taču Gaismas pilī strādājošajiem ļoti vērtīgs būs Silvijas Kļaviņas-Baršnijas atbalsts – jau drīz viņa pārcelsies uz palikšanu Latvijā un līdz ar to palīdzēs apstrādāt krājumu.
Pēc digitalizācijas Čikāgas latviešu radio raidījumu arhīvu varēs atrast digitālajā bibliotēkā, kur tas piepulcēsies jau šobrīd esošajām diasporas latviešu raidījumu kolekcijām.