Radio Rīgai rīta programmas vadītāji intervijā Aivai Zilgalvei.
Kā kļuvāt par rīta programmas vadītājiem?
Roberts: - Ēriks Niedra, Radio Rīgai programmu direktors, savu projektu realizēdams, pa pasauli neskraidīja, bet gāja pie konkrētiem cilvēkiem un prasīja, vai viņi būtu ar mieru to darīt. Bijām pirmie un teicām: "Jā!".
Kaspars: - Radio Rīgai strādāju jau sākumā. Pēc pusotra gada aizgāju, jo nelikās saistoša viņu mūzikas politika. Lai gan radio man ir gribējies strādāt vienmēr. Kad Ēriks piedāvāja vadīt rīta programmu, piekritu. Pilnīgs trakums no manas puses, bet es to nenožēloju.
Roberts: - Man dzīvesprieks ir kā stūre, kā kuģis, ar kuru braucu. Tas man laikam arī līdzēja tikt radio. Naktī ir koncerti un dažādi pasākumi, bet kur to liksi no rīta, kad nakts priecīgā dzīve beigusies? Lūk, dzīvesprieku var ielikt radiostacijā, protams, uz mūzikas fona.
Kaspars: - Mēs necenšamies izdabāt. Vēlamies spēlēt ko jaunu, to, ko citi Latvijā tik daudz nespēlē. Gribam pierādīt, ka ari tā ir laba mūzika. Ka tas nav nekas tāds, no kā būtu jābaidās vai mums jāuztraucas, ka klausītāji to nesapratīs.
Roberts: - Ar mūziku un dzīvesprieku, ar to jau klausītājam ir par maz. Nepieciešama ari informāciju un svaigākās ziņas. Par to mūsu trijotnē rūpējas Ivo.
Ivo: - Sākumā domāju, ka labprātāk strādātu mūzikas jomā, bet tajā laikā tas nebija īpaši iespējams - katrai radiostacijai bija sava mūzikas politika, kas, tā vien likās, pamatojās uz dziesmām, ko klausās visi, un tās tad arī bija jāspēlē. Es izšķīros par ziņām.
Vai ar! jūs paši varējāt piedalīties šīs programmas modeļa veidošanā?
Kaspars: - Rīta programma ir Ērika lolojums. Viņš analizēja ļoti daudzu radio staciju rīta programmas, protams, ne jau Latvijas, un izvēlējās mūsu radio formātam optimālu variantu. Pirmo uzmetumu skatījāmies decembri. Tad visi kopā ari pētījām un domājām, kas kurā brīdī varētu skanēt. Sakārtojām visu pa plauktiņiem.
Pēc kādiem principiem?
Kaspars: - Rīta programmai ir viena vienīga pamatdoma - lai tad, kad cilvēks pamostas un ieslēdz radio, nav svarīgi, cikos tas notiek - septiņos vai deviņos, viņš negribētu aiztaisīt acis un gulēt tālāk.
Roberts: - Esam kā modinātājs.
Kaspars: - Tāpēc no rīta neskan neviena lēna dziesma. Viss notiek dinamiski un ātri.
Roberts: - Rīta programma nav paredzēta, lai klausītājs trīs stundas sēdētu pie radioaparāta un klausītos. Svarīgi, lai mēs netraucētu cilvēku iesākt darba cēlienu un lai no mājas viņš izietu ar pilnu bāku degvielas. Un ir vienalga, vai viņš to bākā ielej laikā no deviņiem līdz desmitiem vai no pulksten septiņiem līdz astoņiem.
Ivo: - Rīta programma domāta tiem, kas ceļas, ieslēdz radio, ģērbjas un iet no mājas laukā. Parasti lietišķam cilvēkam tas aizņem četrdesmit minūtes. Un šajā laikā viņš var saņemt maksimāli daudz informācijas. Tiem, kuri mājās var uzkavēties ilgāk, ir domāti konkursi.
Roberts: - Par konkursiem rūpēties ir mans pienākums. Cenšos izdomāt jautājumus, lai bez sevišķas piepūles tajos varētu piedalīties ikviens. Galvenais, lai būtu interesanti. Nevajag domāt, ka radio sēž baigie gudrinieki. Tādi paši vien esam. Mūsu darbs ir iesaistīt klausītāju. Ja ari gadās nepareizi atbildēt un zaudēt - tas nav nekas slikts! Svarīgi, ka cilvēks ir piedalījies, ka paspējis uz bridi izrauties no pelēkās masas. Mūsu radio domāts ekonomiski aktīviem cilvēkiem.
Kaspars: - Jauki, ka cilvēki atraisās. Sākumā viņi savās atbildēs bija sasaistīti un satraukušies. Mums patīk, ja var normāli aprunāties. Patīk dzirdēt prieka izsaucienus un ovācijas brīdī, kad uzvarēts konkursā. Gribam pierādīt, ka latviešu cilvēks var būt tikpat emocionāls kā anglis vai francūzis.
Roberts: - Liels nopelns ir tempam, ko mēģinām noturēt, tā iespaidā cilvēkam adrenalīns arī sāk joņot.
Kaspars: - Cilvēki nez kāpēc domā, ka tie, kas strādā radio, tādi muzikantiņi vien ir. Bet tas ir tāds pats darbs kā visiem pārējiem. Es pat nevaru pateikt, kurš ir ekonomiski aktīvāks - tas, kurš klausās radio, vai tas, kurš sēž te studijā.
Izvēloties, ko spēlēt, man jārēķinās ar to, ka cilvēki vēlas dzirdēt arī mīļas un jaukas dziesmas. Taču mūsu mūzikas pamatprincips ir tāds, ka mums ir ļoti daudz jaunas mūzikas. Ja māksliniekam singls iznāk šajā nedēļā, tad tas šajā nedēļā ir pie mums radio un mēs to spēlējam. Nespēlējam galēji ekstrēmas izpausmes, pilnīgi esam atteikušies arī no ļoti melnādainu mākslinieku mūzikas. Tas ir vidusceļš starp labu rokenrolu, popmūziku un nedaudz alternatīvu mūziku. Gaumes robežās skan no visa pa druskai. Domāju, ka jaunam cilvēkam vecumā līdz trīsdesmit pieciem gadiem varētu būt interesanti tas, ko mēs spēlējam.
Vai rīta programmas izkārtne - tā ir mūzika, ko spēlējat?
Kaspars: - Zinu, ka citiem radio ir kritērijs - šī dziesma ir par agresīvu, tāpēc to nevar spēlēt ēterā. Tās ir muļķības, jo dziesmu ēterā var pasniegt dažādi. Pat nezinu, kādai jābūt agresivitātei, lai klausītājam liktos, ka tas nu ir par traku. Cilvēki vienkārši nav pieraduši, ka bez lēnām un skaistām dziesmām ir vēl citas - savādākas. Klausītājs ir jāpieradina. Lēnām to darām. Neuzskatu, ka mūsu mūzika no rītiem būtu agresīva, pat par desmit procentiem ne. Vienkārši dinamiska, jo tādi vēlamies būt mēs paši.
Pēc kādiem principiem tiek izraudzītas ziņas?
Ivo: - Atlasu ziņas, kas varētu interesēt mūsu ekonomiski aktīvos klausītājus. Dažam arī zemestrīce Azerbaidžānā ir ziņa, bet daudzi citi tikai pabrīnītos - kāpēc mums tas jāzina? Bet kādam varbūt tur ir aizbraucis radinieks. Objektīvi... tādi gan mēs vienmēr esam bijuši.
Bez jokiem arī neiztikt...
Roberts: - Tie jebkurā gadījumā ir vajadzīgi dzīvespriekam. Citur tos varbūt var atļauties brutālākus vai banālākus, radio tā nevar. Jāpaliek uz naža asmens.
Kaspars: - Par katru cenu dzīt jokus necenšamies. Nevarētu gan sūdzēties, ka no mums kādam būtu slikta humora izjūta. Varbūt tāpēc joki ēterā sanāk ļoti dabiski. Taču nav jau tā, ka katru rītu, piecos ceļoties, prāts uz jokiem vien nesas. Bet, tiklīdz esi radio, viss notiek it kā pats no sevis. Un ja vēl ir tāds saullēkts kā šorīt... ledomājos cilvēkus, kas tikai tad ceļas, un nedaudz viņus apskaužu - viņiem varbūt vēl ir pusstunda laika saulainā rītā pa māju pagrozīties.
Roberts: - Ja esi apaukstējies vai sadauzījis kāju, straujajā darba ritmā tas aizmirstas. Mūsu labsajūtu nosaka mūsu klausītāju labsajūta. Kopīgo dienas noskaņojumu un pulsu, kāds valda pilsētā, lieliski var just pēc cilvēkiem, kas mums zvana un piedalās konkursos. Galvenais - iztēloties klausītājus nevis melnbaltus, bet krāsainus!
Šis darbs balstīts ari uz jūsu pieredzi. Vai domājat par savu profesionālo izaugsmi?
Roberts: - Esmu pietiekami daudz savā radošajā ledusskapī sabāzis, lai tagad varētu tikai pa radio darboties. Kad ledusskapis būs nedaudz patukšots un rīts būs iegājis normālās sliedēs, daudz kas notiks automātiski un nebūs īpaši jāsasprindzinās, atkal varēs radīt ko jaunu un nebijušu. Kur es to visu smeļos? Apkārtējā vidē. No smieklīgajām ačgārnībām. Mana devīze jebkurā dzīves situācijā - būt nevis pret kaut ko, bet par. Nevis pret slikto laiku, bet par labo.
Kaspars: - Jau pusauga gados zināju: kad es izaugšu liels, noteikti strādāšu radio. Tas bija vecums,
kad sāk interesēties par mūziku un ballītēm. Pirmais paraugs bija Radio Luksemburga. Klausījos un analizētu, kā viņi dara, ko runā, kāpēc tieši tā, nevis citādi. Pirms šīs rīta programmas palaišanas ēterā visi intensīvi klausījāmies caur satelītu pieejamās raidstacijas, pārsvarā britu, jo, pirmkārt, tajās runā angliski, tātad visu var saprast. Otrkārt, uzskatu, ka angļiem, neskaitot amerikāņus, ir visbagātākās tradīcijas un lielākā pieredze privātajā radio. Tas varētu būt tas, kam mēs gribam līdzināties.
Roberts: - Astoņdesmito gadu beigās dzīvojos pa Vāciju. Bieži vien iznāca viesoties viņu radiostacijās. Ik pa brīdim braukāju arī uz Latviju. Toreiz bija sajūta, ka šeit desmit gadus stabili nebūs tāds līmenis. Tāpēc, atgriezies deviņdesmito gadu sākumā Latvijā, valsts radio vairāk nodarbojos ar krasi galējiem kreisajiem jokiem - nebija spēka citādi cīnīties pret to absurdu. Labāk taču ir smieties par negatīvo, vai ne? Bet, re, nepagāja ne desmit gadi, un viss ir tā, kā vajag. Tāpēc man ir patiess prieks, ka mums varbūt ir nākotne.
Turklāt veselīgu kritiku mēs noteikti ņemtu vērā, jo nedomājam, ka visu darām pareizi. Bet par vienu gan ir prieks un gandarījums - tas ir programmas temps un dinamika - katrā pusstundā kaut kas notiek.
Ar kādām domām gaidāt brīdi, kad skanēsiet visā Latvijā?
Roberts: - Tā būs īsta tāldzirde.
Kaspars: - Vēlamies būt interesanti ne tikai tiem, kas dzīvo Rīgā. Laukos vajag vietējās ziņas, protams, vietējais radio ir mīļš, jo tur strādā pazīstami cilvēki, bet kontrastam varētu būt radio ar nepazīstamiem cilvēkiem. Ideāls variants - tu cilvēku pazīsti tikai pēc balss, iztēlojies viņu tādu lielu, varenu un skaistu, bet tad tu pēkšņi ieraugi viņu - izrādās, ka dzīvē viņš ir mazs un kluss.
Mēs spēlēsim citu mūziku nekā vietējie. Mēs piedāvāsim nevis to, kas tiek pieprasīts, bet kaut ko jaunu. Ja nu cilvēkam gribas kaut ko jaunu ne tikai mūzikas ziņās, bet arī visā tajā, ko radio var sniegt, tad viņš klausīsies mūs. Neuzskatu, ka mēs gribētu izkonkurēt vietējās stacijas, jo ir jāapbrīno tas entuziasms, ar kādu viņi strādā lokālajās raidstacijās. Man ar viņiem nākas saskarties darba jautājumos - viņi ir fanātiski. Viņi grib strādāt un strādā, kaut arī trūkst līdzekļu. Tas ir apsveicami un apbrīnojami.
