Māris Mednis intervijā "RNR Ltd" ("Radio 2" un "FM 102,7") līdzīpašnieks Māris Mednis intervijā Rimantam Ziedonim.
«Par Radio 2 runājot jāteic, ka vidējos viļņos nav citas komerciālās radiostacijas, ir tikai valsts radio. Mēs varam piedāvāt kaut ko citu cilvēkiem, kam ir vidējo viļņu aparāti. Mums ir interesantas programmas, piemēram; tā, ko veido Kārlis Streips. Tas uzskats, ka cilvēkiem ir apnikušas runas, "dotiet mums mūziku", nav pareizs. Ja ir profesionāls vadītājs, cilvēki tās runas klausās».
Laikam bija tā, ka tu pirmais sāki Latvijā veidot privāto radio?
Ne jau es viens. Mēs sākumā bijām trīs cilvēki. Tas cilvēks, kam šī ideja piederēja, ātri aizbrauca uz Kanādu. Tai laikā es nezināju, piemēram, tādu jēdzienu kā niša. Tad nostrādāja princips - kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Mēs bijām pirmā privātā radiostacija Latvijā un viena no pirmajām bijušajā Padomju Savienībā. Sākām raidīt 1991. gada augustā. Visa tā sagatavošanās sākās 1990. gadā.
Acīmredzot tagad tev tomēr nākas domāt par savu nišu, par stilu. Kas FM 102,7 un Radio 2 atšķir no pārējām radiostacijām?
Pirmkārt, 102,7 atšķiras ar to, ka raida krieviski. Tas nodrošina lielu auditoriju, jo krieviski raidošu radiostaciju nav daudz.
Otrkārt, mums ir izveidota diezgan laba mūzikas politika. Mēs ļoti daudz raidām visjaunā ko mūziku, to, kas tikko ir parādījies Anglijas un vispār Eiropas radiostacijās. Mēs uzskatām, ka mūzikas politika mums ir vislabākā.
Par Radio 2 runājot, jāteic, ka vidējos viļņos nav citas komerciālās radiostacijas, ir tikai valsts radio. Mēs varam piedāvāt kaut ko citu cilvēkiem, kam ir vidējo viļņu aparāti. Mums ir interesantas programmas, piemēram, tā ko veido Kārlis Streips. Tas uz skats, ka cilvēkiem ir apnikušas runas, "dotiet mums mūziku", nav pareizs. Ja ir profesionāls vadītājs, cilvēki tās runas klausās.
Man gribētos dzirdēt FM radiostacijās izvērstākas ziņas. Kā pie jums ir nostādīts ziņu dienests?
Ziņu veidošana ir ļoti dārga. Ir grūti to aptvert, bet jābūt lielam līdzekļu ieguldījumam. Tirgus nav tam gatavs, reklāmdevēji nevar segt izdevumus, kas nepieciešami ziņām. Ar mūziku ir vieglāk. Protams, pēc ziņām ir pieprasījums, bet to nevaram atļauties. To ari privātās televīzijas nevar atļauties.
Kāda tev šķiet nākotne, vai esošās privātās radiosta cijas visas varētu izdzīvot?
Jā, varētu. Rīga ir liela pilsēta, te taču dzīvo apmēram miljons cilvēku. Cits jautājums - cik racionāli strādā pašas radiostacijas, kā tērē līdzekļus. Protams, jā šaubās, vai te kādreiz būs raidstacijas ar saviem helikopteriem utt. Te var pastāvēt un veidoties ari studentu radiostacijas. Bet konkurence starp radiostacijām, kuras gribēs pelnīt naudu, protams, būs ļoti nikna.
Kās ir jūsu klausītāji? Valda priekšstats, ka FM raidstacijas klausās tikai padsmitnieki. Varbūt tas ir tikai tāds stereotips?
Tas ir stereotips. Piemēram, Amadeus ir klasiskās mūzikas radiostacija, bet es neticu, ka to klausās tīņi. Super FM savukārt raida jauniešu deju mūziku, un diezin vai to klausās pensionāri. Katra komercstacija tomēr orientējas uz noteiktu klausītāju grupu.
Un kas ir jūsu iecerētā auditorija?
102,7 galvenokārt klausās cilvēki vecumā no kādiem 16 līdz 33 gadiem, Radio 2 vairāk līdzinās tādam kā žurnālam. Piemēram, mūzika rītos atšķiras no mūzikas, kas tiek raidīta vakarā.
Cilvēkiem vidējos viļņos nav plašas izvēles. No vienas puses, tas ir slikti, bet, mūsuprāt, tas ir labi. Mums ir zināms monopols. Mēs cenšamies ar šo raidstaciju apmierināt pēc iespējas plāšāku auditoriju.
Tā velkošā jums ir FM 102,7 - krievu valodā raidošā stacija. Kā tu to izskaidro?
Ir sava veida monopolstāvokļa. Uz krievu auditoriju nav jūtamas konkurences. Bet programma ir laba, tā būtu spējīga konkurēt ari ar latviešu auditorijas raidstacijām.
Kādas aktivitātes, likumdošanā par masu saziņas līdzekļiem būtu vajadzīgas?
Pirmkārt, likumā par radio un televīziju ir noteikts, ka svešvalodā raidlaiks var būt tikai 30%. Es saprotu motivāciju - Latvijā jāraida latviski, tādējādi sveštautieši mācīsies latviešu valodu. Bet, ja neviena radiostacija Latvijā neraidīs krieviski, cilvēki meklēs iespējas, lai tomēr saņemtu informāciju savā valodā. Tas ir tikai tehnoloģijas jautājums. Tādai raidstacijai nav nemaz jāatrodas Latvijā, tā var atfasties citur un ar pietiekami spēcīgu raidītāju skaņu caur satelītu noraidīt šurp. Ir iespējami dažādi tehnoloģiski gājieni, piemēram, Holandē pirmās privātās radiostacijas raidīja no kuģa. Valsts tām liedza darboties, un tās raidīja no kuģa, no citiem teritoriālajiem ūdeņiem. Līdz valdība bija spiesta atļaut raidīt. Līdzīgi Austrijā privātām televīzijām neesot atļauts raidīt, tāpēc tās raida no citām valstīm. Polijā, šķiet, TV Polonia ari raida no ārzemēm.
Likumdošanā ir ari noteikts, ka radio un televīziju stacijās ārzemju ieguldījums nevar būt vairāk par 20%. Citādi ārzemnieki mūs nopirkšot un tādā veidā kontrolēšot mūsu informāciju. Tās ir muļķības. Mēs vairs nedzīvojam noslēgtā pasaulē. Mums ir pieejama informācija ārkārtīgi daudzos veidos. Neviens taču man neaizliegs mājās pieslēgties pie Internet un skatīties jebko. Ar tādiem līdzekļiem valsts vairs ne ko nespēj ietekmēt. Likumdevēji baidās, ka informācija varētu tikt monopolizēta. Berluskoni kļuva par Itālijas premjerministru, tad atkal viņu nometa. Vai Itālijā no tā kaut kas mainījās? Neko nevar monopolizēt, ja to, protams, nenosaka ar likumu. Šķiet, ka par to Latvijā pārāk uztraucas. Protams, valstij ir jāveic kaut kādas savas funkcijas, jābalsta kultūra, jo tā nav komercprece.
Vai tavās raidstacijās ir kādi kultūras momenti?
Ir. Teiksim, mūzika. Popmūzika. Tā ir popkultūra. Tas ari ir radošs darbs. Ja mēs raidīsim, piemēram, par viena teātra izrādi, tūliņ pārējiem teātriem radīsies jautājums: kāpēc ne par mums? Bet tas vairs nav mūsu profils.
Tas ari tiesa.
Tev ir vēl viens darbs - tu esi Birkava tēla veidotājs.
Vai tā to sauc?
Nē, tā tas nav. Es esmu ārlietu ministra ārštata padomnieks.
Un ko tas nozīmē?
To, ka es konsultēju, kā veidot attiecības ar masu saziņas līdzekļiem un ar sabiedrību.
Mūsu politiķiem ir problēmas.
Ir labas idejas, ir labi mērķi, bet viņi neprot tos izstāstīt sabiedrībai tā, lai tie tiktu saprasti un pieņemti. Politiķim taču tas ir ļoti svarīgi. Ari biznesa cilvēkam ir jārēķinās ar sabiedrības, ar pircēja viedokli. Uzņēmējs realizē savu preci, politiķis savus mērķus un idejas. Pie tā ir daudz jāstrādā.
Teiksim, Zīgerists prot veiksmīgi savas idejas pasniegt un panāk arī atbalstu. Šī partija ļoti ātri savāca savus vēlētājus. Ne jau nauda vien visu izšķir, ari tas, kā tu uzrunā sabiedrību. Tāds ir šis darbs.
Bet kas veido tavu tēlu?
Pats.
Un sieva?
Sieva palīdz izvēlēties, tāteikt, to, ko vilkšu mugurā, vai pareizo kaklasaiti valkāšu pie žaketes un vai uzvilkšu īstās kurpes pie biksēm. Bet tēls jau nesastāv tikai no tā, ko tu velc mugurā. Tēlu veido tas, ko tu dari un izdari.
Radiokonkurences cīņā mēs iesaistījāmies 1991. gadā gandrīz bez līdzekļiem, mēs izturējām šo ciņu, un es ar to ļoti lepojos. Tā ir lieta, ko man nekad neviens ne varēs atņemt. Pagājušajā gadā bija situācija, kad mēs reitingā bijām pēdējie. Un daudzi uzskatīja, ka nu ir viss, ka viņi ir pagalam. Ari daži darbabiedri uzskatīja, ka nu ir jāmeklē perspektīvāks darbs. Bet tomēr mēs panācām, ka esam populārākā radiostacija. FM 102,7 ir vislielākā auditorija. To mēs panācām bez lielas naudas.
Arī Radio 2A, kas nepelna daudz naudas, ir pierādījusi, ka var izdzīvot.
Vispār rodas iespaids, ka tu tā priecīgi skaties uz dzīvi.
Principā jā. Lai gan ir dažas problēmas, tomēr ir rezultāti tam, ko es dam. Es redzu, ka var izdarīt. Ir jāizvirza reāli mērķi, ir jāsaprot savas iespējas.
Kaut vai zināšanas -ja es salīdzinu to, ko es zināju par radio pirms diviem gadiem, un to, ko es zinu tagad. Esmu šai laikā diezgan daudz kļūdījies, bet tam bija jāiziet cauri. Ja man jāpieņem tagad kāds lēmums, es to varu izdarīt daudz ātrāk. Es varu iet straujāk uz priekšu. Protams, būs jaunas situācijas, būs jaunas problēmas. Ir jādarbojas, jādarbojas, jādarbojas.
