Pagājušajā nedēļā notikušajā Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) gada balvas pasniegšanas ceremonijā visvairāk apsveikumu saņēma "Radio NABA" — maza, nekomerciāla studentu stacija, kuras pārkarsusī studija atrodas Latvijas Universitātes telpās.
Jau pusotru gadu šis radio raida Latvijas Radio licences ietvaros Rīgā un tās apkārtnē uz viļņa 96.2 — pa vidu parasto radioaparātu skalām, tur, kur abās pusēs ēterā ir klusums un miers. Šajā vilnī savas vairāk nekā 40 programmas veido vairāk nekā septiņdesmit cilvēku — praktiski visi autorraidījumi tiek veidoti bez atlīdzības. Tikai tāpēc, ka tas kādam ir vajadzīgs. Nu, vismaz diviem cilvēkiem — kādam, kurš atrodas studijā, un kādam, kurš klausās.
Es bieži atceros kaut kur lasītu stāstu par Džona Lenona audžumāti Mimī — desmitām reižu dienā viņa esot mazajam delverim atkārtojusi: «Ģitāra, Džon, tas ir jauks hobijs, taču ar to tu nekad sev nespēsi nodrošināt iztiku.» Un šīs gādīgās sievietes alošanās nav pat tik daudz tajā, cik miljonus vēlāk tika nopelnījis grupas "The Beatles" dibinātājs, bet gan tajā, ka ģitāra bija kļuvusi par dzīves piepildījumu ne tikai viņam, bet arī miljoniem viņa klausītāju.
Es vienmēr atceros šo stāstu, kad dzīvē sanāk saskarties ar jautājumu par to, kas svarīgāks. "Radio NABA" būtība nav tikai nekomerciālas mūzikas popularizēšana, galu galā jebkura populāra mūzika agri vai vēlu kļūst par komerciālu. "Radio NABA" ir iespēja spēlēt, klausīties, dzīvot un domāt, arī — runāt, neatskatoties uz tirgus un komercijas likumiem. Tā ir iespēja pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir, nevis tādus, kādus viņi gribētu sevi pārdot.
Šajā vilnī līdzās skan avangarda džezs, hiphops, regejs, funk, industriālā mūzika, pasaules mūzika un amatieru iesūtīti skaņdarbi — jebkurā no tiem saklausot īpašu pasauli, konkrēta cilvēka acīm ieraudzītu pasauli. Pirms pāris gadiem kādā sarunā es pieminēju mūziķus, kurus vislabprātāk klausos — Nusratu Fātehu Ali Hānu, Zakiru Huseinu, Anvāru Brahīmu. «Tas jau izklausās pēc CIP visvairāk meklēto teroristu saraksta!» man atbildēja.
Atceros, pēc 11. septembra ASV netika ielaists irāņu kinorežisors. Aizdomīgā izskata dēļ. Tumsonība, neiecietība un savas vienīgās šlāgermūzikas patriotisms iet roku rokā. Tāpēc Irākas kara priekšnojautās "Radio NABA" sāka skanēt raidījums "Zaļais karogs" — lai dotu cilvēkiem iespēju iemīlēt tos, kuru uzvārds, ādas krāsa vai ticība izraisa aizdomas un bailes. "Radio NABA" toreiz kļuva par teju vai vienīgo plašsaziņas līdzekli Latvijā, kurā varēja brīvi protestēt pret ASV plāniem sākt karu. Un tas nebija tikai jauneklīgs dumpīgums. Sava loma bija arī tam, ka cilvēki, kas tur strādā, to dara bez maksas. Vārda brīvību nav iespējams nopirkt. Un tā ir arī droša garantija, ka šis radio turpinās skanēt vēl ilgi.
Pēc svinīgās ceremonijas, kurā tika pasniegtas balvas, man iznāca parunāt ar Latvijas Radio darbiniekiem. «Nu, cik tad ilgi jūs tā varēsiet izvilkt — uz plika entuziasma?» man jautāja. «Ziniet, pliks entuziasms vienmēr ir daudz labāks stimuls par niecīgu samaksu,» es atjokoju, labi zinot, ka arī daudzi no viņiem joprojām nesaņem ieguldītajam darbam atbilstošu algu.
