Neliels čemodāns ar klausuli jeb kā sākās mobilo telefonu ēra Latvijā
Lai gan pirmie rokas telefoni plašākai lietošanai pasaulē piedāvāti jau 20. gadsimta 80. gados, tomēr, līdz tie nokļuva Latvijā, pagāja zināms laiks. Pirmie Latvijā ienāca pirmās paaudzes analogie telefoni, un tas notika 90. gados. Latvijas Telekomunikāciju asociācijas valdes priekšsēdētājs Pēteris Šmidre skaidroja, ka pirmos 12 mobilos telefonus kā paraugus atveda kompānija "Telia" Latvijas Valsts radio un televīzijas centrā, uzstādot tornī pirmo mobilo staciju.
«Pēc mūsu saprašanas tie nosacīti bija mobilie. Tas bija tāds neliels čemodāns ar klausuli. Tā vēl bija NMT analogā sistēma. Un tā pie mums parādījās pirmais paraugs privātam mobilajam telefonam. Pirms tam mobilie telefoni padomju laikos pie mums bija tikai automašīnām un ar tiem bija aprīkotas valdības mašīnas,» klāstīja Šmidre.
Impulsu mobilā telefona ienākšanai Latvijā devis tas, ka no parastā fiksētā tīkla bija grūtības sasniegt ārvalstis, savukārt mobilais telefons varēja nodrošināt kaut cik uzticamus sakarus ar ārpasauli, stāstīja Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Telekomunikāciju institūta docents Rolands Barts.
«Pirmās iekārtas ienāca jau kaut kur lietotas. Tad tās te uzmontēja. Šī lieta bija parastam cilvēkam nesamērojami dārga, bet, kam vajadzēja kaut cik drošus sakarus ar ārpasauli, pa šo analogo telefonu varēja pat sūtīt faksus un pat nedaudz pārraidīt datus, bet tas bija nesamērīgi dārgi,» atzina Barts.
Vidusmēra diplomāta čemodāna izmērā, svars 2,5 kilogrami un jauda septiņi vati. Tā telefonu raksturoja RTU Telekomunikāciju institūta profesors un vadošais pētnieks Jurģis Poriņš. Arī viņš stāstīja, ka ierīces bija ļoti dārgas un arī abonēšanas un sarunu maksa bija ļoti augsta. «Atceros, man bija NMT"Nokia", modeli vairs precīzi neatceros. Man šķiet, tās izmaksas bija kaut kur ap 800 latiem. Īsāk sakot, kādas trīs mēnešalgas,» teica Poriņš.
Telefonu sākotnēji vieglāk atļauties bija uzņēmējiem, politiķiem vai bandītiem. Uz dārdzību norādīja arī Šmidre. «Tā bija bagāto cilvēku pazīme, protams. Un bija lielā stilā un modē staigāt ar čemodānu rokās kopā ar saviem sakariem.»
Dārdzības dēļ daudz izdevīgāk sākotnēji bija zvanīt pa fiksēto telefonu. Pie analogā mobilā telefona mīnusiem pieskaitāmi tādi trūkumi kā salīdzinoši mazas jaudas, trūkumi balss kvalitātē un drošībā. Bet 90. gadu pirmajā pusē Latvijā parādījās arī otrās paaudzes GSM, tehnoloģiski attīstītāki rokas mobilie telefoni. 1995. gada 19. janvārī tika veikts pirmais zvans šajā sistēmā.
Savukārt visbiežāk sastopamie mobilie telefoni tolaik bija Somijas kompānijas "Nokia" aparāti. Tieši ar otro jeb GSM mobilo telefonu ēru mobilo telefonu lietotāju skaits Latvijā strauji pieauga. Ap gadsimtu miju mobilo telefonu izmantoja aptuveni katrs desmitais iedzīvotājs.
«Šī sakaru paaudze jau nodrošina 30 reizes lielāku datu pārraides ātrumu, 34 kilobiti sekundē, kas ir vērā ņemams progress. Latvijā šis pakalpojums ienāk jau tehnoloģiski gatavāks. Runājot par GSM ienākšanu, parādījās vesela virkne papildu pakalpojumu – SMS ziņu sūtīšana, e-pastu sūtīšana… Uzreiz tāds straujš lēciens otrajai paaudzei,» klāstīja Poriņš.
Telefoni kļuva lētāki, attīstījās infrastruktūra, auga mobilo pakalpojumu konkurence, un mobilo sakaru tarifi strauji kritās.
Strauja mobilo telefonu lietošanas izplatība sabiedrībā sākās, kad mobilie telefoni sāka maksāt lētāk par 100 latiem.
2000. gadu sākumā mobilo telekomunikāciju abonentu skaits apsteidza "Lattelekom" fiksēto līniju skaitu. Līdz ar tehnoloģiju attīstību jau vēlāk Latvijā parādījās arī trešās un ceturtās paaudzes ierīces.
