Guntis Ščerbinskis: Ar "Rossija RTR" aizliegšanu izslēdza uzmanību.
Zilupiete Nadežda Ļemeševa nesenā "Latvijas Avīzes" reportāžā no pierobežas žēlojās, ka vairs neredz "jaukos" seriālus. Savukārt jaunākais TV auditorijas pētījums reitingu virsotnē izstūmis Pirmo Baltijas kanālu (PBK). Tās ir pirmās pamanāmākās lietas saistībā ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu pārtraukt Krievijas kanāla "Rossija RTR" translēšanu Latvijā.
Rakstot šo komentāru, fonā esmu ieslēdzis aizliegtā "Rossija RTR" neaizliegto dvīņubrāli - "Planeta RTR", kur norisinās diskusijas izspēle par notikumiem Ukrainā. Pārraidē izskan viedokļi, ka ukraiņi ir fašisti un ciniski slepkavnieki. Studijā arī Latvijas eiroparlamentārietis Aleksandrs Mirskis, kurš stāsta par fašisma atdzimšanu mūsu valstī. Šādi kanāla "Rossija RTR" dvīņubrāļi Latvijas kabeļoperatoru piedāvājumā ir ne mazums. Turklāt tie ir ne tikai TV ēterā, bet arī Latvijas radioviļņos FM diapazonā, kur sadalītās frekvences ir mūsu pašu valsts resurss. Ar to gribu teikt, ka NEPLP vēršanās pret vienu atsevišķu TV kanālu Kremļa propagandas iespaidu Latvijas informatīvajā telpā nekādi nav ietekmējusi.
NEPLP vadītājs Ainārs Dimants gan paudis apmierinātību ar rezultātu, kāds sasniegts ar viena Krievijas TV kanāla izslēgšanu. Tam varētu piekrist tikai tādā gadījumā, ja šā lēmuma mērķis bija novērst sabiedrībā sakāpināto neapmierinātību ar situāciju, kāda valda vienas neatkarīgas Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts mediju telpā. Vārdu sakot, ar skaļu troksni novērst uzmanību no neatliekami risināmām problēmām. Jāatzīst, ka līdz ar "RTR" kanālu patiešām zināmā mērā izdevies izslēgt arī sabiedrības uzmanību, radot šķietamību, ka Latvijas informatīvā telpa kaut kādā mērā tikusi stiprināta. Diemžēl tā nav noticis ne par mata tiesu.
Lai arī mediju padome jūtas kā uzvarētāja, pašapmierinātībai nav ne mazākā pamata. Tieši otrādi: redzot, cik ievainojama ir Latvijas mediju telpa, politiķiem vēl noteiktāk un apņēmīgāk jāstrādā pie valstiskas mediju politikas. No runām jāķeras pie darbiem. Ar vienas jaunas mediju politikas struktūrvienības radīšanu būs stipri par maz – rezultāts var būt tieši tāds pats kā lēmumam par Krievijas kanāla izslēgšanu. Jautājumam par Latvijas mediju politiku beidzot jānonāk Saeimas debašu darbakārtībā. Vadlīnijām un sasniedzamajiem uzdevumiem ir jānāk no parlamenta, bet izpildošās struktūras ir tikai mehānisms, kas nodrošina šo uzdevumu izpildi.
Latvijas problēma nav Krievijas TV kanāli, Latvijas problēma ir savas mediju politikas deficīts, it īpaši TV un radio jomā. Pēc neatkarības atgūšanas politiķiem acīmredzot bija svarīgāki citi risināmi jautājumi un elektronisko mediju vide veidojās pašplūsmā atkarībā no uzņēmēju iniciatīvas. Vai kāds var pateikt, piemēram, kādu ainu mēs vēlamies dzirdēt savā FM diapazonā? Ja nav šāda redzējuma, vai var izstrādāt kritērijus, kas iedomāto ainu tuvinātu realitātei? Šobrīd jāatzīst, ka tāds nozīmīgs valsts resurss kā frekvences, ir sadalīts bez skaidriem kritērijiem jeb, citiem vārdiem sakot, tas ir izniekots.
Ukrainas krīzei vajadzētu politiķiem atvērt acis un valsts mediju politikas izstrādi beidzot iekļaut savu prioritāšu sarakstā. Viens no neatliekami risināmiem jautājumiem šajā kontekstā ir nosacījumi par retranslāciju un ārvalstīs veidota satura izvietošanu vietējos medijos. Sevišķi tas attiecas uz informatīvi analītisko saturu. Ir taču absolūti skaidrs, ka, piemēram, no sabiedrības integrācijas viedokļa neviens ārvalstu TV kanāls vai radiostacija nespēj dezorientēt cilvēku tā, kā to paveic medijs, kuram vienā pusstundā "pašmāju" notikumi ir Latvijas norises, bet nākamajā - jau Krievijas ziņas. Ir jābūt patiesi izcilam sajūtu ekvilibristam, lai pēc tādas sistemātiskas apziņas masāžas saglabātu piederības sajūtu tikai vienai no "pašmāju" telpām. Bet, ja jāizvēlas, tad, iespējams, par labu tai, kurā žurnālistu tradīcija ir slavēt varu, nevis kritizēt to.
Mediji ar šādu uzbūves tipu dažkārt sastopami federālās zemēs, kur tie dabiski iederas, jo apmierina skatītāju ziņkāri gan par norisēm valstī, gan lokālajā līmenī. Vienlaikus tie stiprina kā iedzīvotāju piederības sajūtu valstij, tā lokālpatriotismu. No šā aspekta mediji, kas Latvijā kultivē divu ´pašmāju¡ apziņu, kur viena no tām ir ārvalstīs (arī ārpus ES), mūsu valstij ir ne vien kaitīgi, bet arī iznīcinoši.
