Indija paveica to, ko Krievija nevarēja – ISRO zonde veiksmīgi piezemējas Mēness dienvidos
Trīs dienas pēc Krievijas izgāšanās, nesekmīgi mēģinot Mēness dienvidu puslodē nosēdināt zondi, to paveikusi Indijas Kosmosa aģentūra ISRO. Šī ir pirmā reize, kad kosmosa zonde veiksmīgi nosēdināta tik tuvu Mēness dienvidpolam, un pirmā reize, kad Indijas zondei izdevies veikt tā dēvēto "mīksto piezemēšanos" uz Mēness.
Indijas misija "Chandrayaan-3" startēja daudz ātrāk par Krievijas "Luna-25", jau 14. jūlijā, turpretī "Roskosmos" zonde uz Mēnesi devās 11. augustā. Tomēr pašu zondes piezemēšanu uz Mēness krievi mēģināja pirmie – 19. augustā. "Luna-25" misija bija 47 gados pirmais Krievijas mēģinājums nosēdināt izpētes aparātu uz Mēness. Iepriekšējā zonde "Luna-24" tika palaista 1976. gadā.
Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā izjuka daudzi "Roskosmos" sadarbības projekti ar NASA un Eiropas Kosmosa aģentūru. Tostarp arī uz "Luna-25" zondes klāja bija jāatrodas eiropiešu būvētai navigācijas kamerai, kas no zondes izņemta. "Luna-25" bija Kremļa mēģinājums pierādīt, ka arī sankciju režīmā un bez rietumu partneru zināšanām Krievija ir spējīga droši nosēdināt zondi uz Mēness. Par sekmīgu "Luna-25" misijas noslēgumu eksperti šaubas pauda jau pirms avārijas un atgādināja, ka Krievijai ar šāda veida misijām nav bijusi pieredze jau desmitiem gadu, turpretī rietumi ar ASV priekšgalā aizvien visnotaļ regulāri nosēdina roverus un zondes uz Marsa, pilnveidojot zināšanas par šādu manevru veikšanu un bruģējot ceļu gaidāmajiem astronautu lidojumiem uz Mēnesi.
Tiesa, savulaik PSRS gan izdevies nosēdināt zondes un roverus uz Mēness, taču pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem. Līdz šim tikai trim valstīm izdevies veikt tā dēvēto "mīksto nosēšanos" – PSRS, Ķīnai un ASV. Tagad trijotnei pievienojusies arī Indija. Mēģinājušas ir arī Japāna un Izraēla, taču visas reizes zondes avarējušas.
Indijas misija "Chandrayaan-3" startēja daudz ātrāk par Krievijas "Luna-25", jau 14. jūlijā, turpretī "Roskosmos" zonde uz Mēnesi devās 11. augustā. Tomēr pašu zondes piezemēšanu uz Mēness krievi mēģināja pirmie – 19. augustā. "Luna-25" misija bija 47 gados pirmais Krievijas mēģinājums nosēdināt izpētes aparātu uz Mēness. Iepriekšējā zonde "Luna-24" tika palaista 1976. gadā.
Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā izjuka daudzi "Roskosmos" sadarbības projekti ar NASA un Eiropas Kosmosa aģentūru. Tostarp arī uz "Luna-25" zondes klāja bija jāatrodas eiropiešu būvētai navigācijas kamerai, kas no zondes izņemta. "Luna-25" bija Kremļa mēģinājums pierādīt, ka arī sankciju režīmā un bez rietumu partneru zināšanām Krievija ir spējīga droši nosēdināt zondi uz Mēness. Par sekmīgu "Luna-25" misijas noslēgumu eksperti šaubas pauda jau pirms avārijas un atgādināja, ka Krievijai ar šāda veida misijām nav bijusi pieredze jau desmitiem gadu, turpretī rietumi ar ASV priekšgalā aizvien visnotaļ regulāri nosēdina roverus un zondes uz Marsa, pilnveidojot zināšanas par šādu manevru veikšanu un bruģējot ceļu gaidāmajiem astronautu lidojumiem uz Mēnesi.
Tiesa, savulaik PSRS gan izdevies nosēdināt zondes un roverus uz Mēness, taču pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem. Līdz šim tikai trim valstīm izdevies veikt tā dēvēto "mīksto nosēšanos" – PSRS, Ķīnai un ASV. Tagad trijotnei pievienojusies arī Indija. Mēģinājušas ir arī Japāna un Izraēla, taču visas reizes zondes avarējušas.
Indijas Kosmosa aģentūra misijai noteikusi trīs galvenos mērķus: nodemonstrēt spēju veiksmīgi veikt tā dēvēto "mīksto nosēšanos"; nodemonstrēt rovera "Pragyan" manevrētspēju uz Mēness; zondei "Vikram" veikt apkaimē pieejamā materiāla mērījumus un eksperimentus, lai labāk izzinātu Mēness virsmas materiāla sastāvu. Plānots, ka zondei un roveram jādarbojas vismaz 14 dienas.
Apgabali tuvu Mēness dienvidpolam ir ne tikai Krievijas un Indijas, bet arī pārējo valstu Mēness misiju mērķis. Pagaidām Mēness dienvidpols izpētīts vien no attāluma, ar orbītā esošiem pavadoņiem. Taču jau vairākas desmitgades pētnieki uzskata, ka tieši šeit varētu būt vislielākās izredzes atklāt viegli pieejama ūdens krājumus. Dažos krāteros tuvu Mēness poliem tā arī nekad neiespīd Saules gaisma, un ir cerības, ka tajos tuvu virskārtai varētu būt lieli ledus krājumi. Droši vien nav jāskaidro, cik būtisks būtu uz vietas pieejams ūdens nākotnē plānoto misiju kontekstā. Ne tikai dzeršanai, bet arī kā resurss, no kura uz vietas ražot ūdeņradi un skābekli, proti, raķešdegvielu.
