Jānis Domburs: Ko (ne)dar(īj)a radio un TV padome?
Kā zināms, ir tikai viena versija, kāpēc pagājušajā ceturtdienā Saeima neievēlēja sesto Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) locekli – pie varas esošie atkal demonstrēja savstarpējās nesaskaņas. Tiesa gan, simptomātiski, ka vienīgais neievēlētais valdošo kandidāts ir publiski vismazāk pazīstamais jaunlaiku politikānis Didzis Šēnbergs. Tomēr, diemžēl, naivi ideālistiska ir versija, ka nebija pienācīgas kandidatūras – tad jau opozīcijas piedāvātais Kultūras fonda vadītājs Pēteris Bankovskis būtu labs diezgan.
Lai kas notiktu starppartiju kuluāros kandidātu saskaņošanā līdz šīsnedēļas parlamenta sēdei, atlikušās vakances aizpildīšana vairs principiāli neko nemainīs. Vairākumam no jaunievēlētā sastāva – Una Ulme-Sila, Aivars Berķis, Imants Skrastiņš, Imants Rākins un Aida Prēdele – bagāžā ir partejiska darba pieredze, un visiem ir dažādas mediju darba pieredzes. Taču ne no viena tobrīd vēl kandidāta ne pagājušajā trešdienā “Kas notiek Latvijā?” studijā, ne kur citur nesagaidīju tēzes, kas radītu skaidras versijas, ko atjauninātā padome varētu darīt, vai arī, kas ne mazāk būtiski, - nedarīt. Protams, izņemot piemērus par skatītaju viedokļu uzklausīšanu lauku sētās vai rūpi par vardarbību multfilmās darbdienu pēcpusdienās.
Nav skaidrības, kāda varetu būt stratēģija, ja vispār tāda varētu būt. Tas mani uztrauc ne tikai kā žurnālistu, kas darbojas šajā NRTP pārraugāmajā nozarē, bet arī kā pilsoni. Uz smeldzīgo emociju nots tautforntiešu gadskārtas laikā jo īpaši nākas domāt, ka nacionālo mēdiju statuss un attīstība ir viens no aspektiem, kas nosaka valsts “diagnozi”.
Lai kā uzskaitītu līdzšinējās NRTP paveikto, acīs duras neizdarītais. Padomes pieņemtajā "Latvijas elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu attīstības nacionālajā koncepcijā 2003.-2005.gadam" paškritiski atzīta daudzkārt izteiktā kritika, ka padomes “pārraudzībā esošās sfēras rada interešu konfliktu" starp sabiedrisko raidorganizāciju kapitāla daļu turētāju statusu un visu elektronisko mediju pārrauga funkciju. Tam seko apraksts iespējamības un vajadzības formā par šo funkciju nodalīšanu.
Nespēju atrast nevienu loģisku argumentu, kāpēc attiecīgus likumprojektus pati padome sen nevarēja radīt, iesaistot to veidošanā visus ieinteresētos un iesniedzot projektus visu līmeņu politiskajām varām. Tāpat kā par vēl vairākiem diskutabliem jautajumiem, piemēram, reklāmu vai valsts institūciju tieši finansēto raidījumu jomā. Līdzīgi ir arī ar valsts televīzijas un radio saimniecību, par ko NRTP ekspriekšsēdis Ojārs Rubenis promejot tagad izsaka kategoriskas versijas. Padome ar īpašnieka statusu jau sen varēja ierosināt kardinālākus risinājumus, piemēram, par LTV ēkas apsaimniekošanu, nevis ik gadu staipīt knapo budžeta deķi.
Protams, pamats ir stratēģijas trūkums politiskās varas gaiteņos. Nu jau gandrīz gadu kopš strādā šī Saeima, šajā nozarē notikušās likumu izmaiņas nevarētu nosaukt ne par revolucionārām, ne pat īpaši sakārtojošām. Tiesa gan, nez vai ir kāds pamats uzskatīt, ka jaunos laikus radīs NRTP ekspriekšsēža bijušais palīgs Edgars Jaunups, kurš jau vairāk nekā pusgadu vada Saeimas radio un televīzijas apakškomisiju.
To pašu jau pieminēto NRTP koncepciju lasot var uzskaitīt ne vienu vien jautājumu, kas, lietojot mūsdienu folkloru, attiecīgi ir vai nav sakārtots – atkarībā no kuras puses paskatās. Piemēram, tiek pasludināts, ka “padome uzskata, ka ārzonas uzņēmumu līdzdalība Latvijas komerciālo raidorganizaciju kapitāla daļās nav vēlama”. Ko šis nevēlamības uzskats maina TV 5 darbībā ar Grafton Entertainment kontrolpaketi? Tieši neko. Tāpat arī bez kādas paškritikas padome atzinusi, ka "nepieciešams izstrādāt normatīvu pamatu, kurā jānosaka satelīttelevīziju komplektētāju licences izsniegšanas un darbības kārtība". Kāpēc nav izstrādāts un noteikts? Šeit jau pietuvojamies tik daudz aprunātās digitālās TV nozarei, kur arī nav skaidru spēles noteikumu par turpmākiem programmu pakešu izveides nosacījumiem. Tikmēr kempmaijerizacijas kontekstā ir acīmredzami, ka, ja daži principi būtu precīzi nodefinēti likumos vai, vismaz, valdības līmeņa normatīvos, šāds skandāls izpaliktu.
NRTP aizvadītie astoņi gadi bijis tirgus sadales laiks – lai atceramies daudzās epopejas ar licenču dalīšanām. Tomēr nekas jau nav beidzies. Bet versijas, ko var (ne)izdarīt NRTP vai tās pēcteči, pat ja tiktu likvidēts minētais interešu konflikts, ir visdažādākās. Pārfrāzējot klasisko teicienu par augšām un apakšām, kas nevar un negrib - ja visa veida padomes nevarēs, “spēles noteikumu” sakārtošana var palikt lielā mērā atkarīga no pašiem medijiem, žurnālistiem un jebkuriem citiem sabiedriski aktīvajiem. Protams, ja starp viņiem (mums) būs pietiekami daudz to, kuri to gribēs vai apzināsies, ka tas ir jāgrib.
Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
