Milzīgs Saules uzliesmojums izraisa traucējumus radiosakaros, taču šoreiz Zemei paveicās.
Jūnija izskaņā strauji līdz draudīgiem izmēriem izauga Saules plankumu apgabals AR3354 – tas dažu dienu laikā no neliela pleķīša bija izpleties septiņas reizes lielāks par Zemes platību. 2. jūlijā milzīga uzliesmojuma rezultātā vietumis ASV un citās valstīs uz laiku noteiktos frekvenču diapazonos bija traucēti radiosakari. Taču ļaunākais scenārijs – Zemes virzienā vērsts koronālās masas izvirdums – nenotika. Tādā gadījumā sekas būtu daudz būtiskākas.
Jau pērn eksperti brīdināja, ka šajā ciklā Saule varētu pārsteigt ar īpaši spēcīgu aktivitāti. Šogad jau izskan prognozes, ka aktivitātes maksimums varētu būt ne tikai spēcīgāks kā ierasts, bet arī pienākt par kādu gadu vai pusotru ātrāk.
Ar Saules aktivitātes cikla minimumu un maksimumu ir pat grūtāk nekā ar bitēm, ar kurām, kā vēsta paruna, arī neko nevarot skaidri zināt. Par to, kad piedzīvots cikla minimums vai maksimums, Saules pētnieki parasti zina vien post factum. Kad Saules aktivitāte kādu laiku pieaug un pieaug, bet tad atkal sāk samazināties un turpina to darīt, ir skaidrs, ka pa vidu piedzīvots aktivitātes cikla maksimums. Un otrādi – ja aktivitāte ilgstoši sarūk, bet tad pēc kāda brīža sāk pieaugt un turpina pieaugt, bijis aktivitātes minimums. Taču uz priekšu konkrētu datumu vai pat nedēļu un mēnesi, kad tas notiks, prognozēt nevar.
Kas īsti ir Saules aktivitātes cikls un kāds tam sakars ar šo uzliesmojumu, kas traucēja radiosakarus?
Kā nopratāt, Saules aktivitāte nav nemainīgi vienmērīga, bet gan cikliska. Daži cikli ir īsāki, daži garāki, bet caurmērā runa ir par 11 gadiem. Cikla laikā Saules magnētiskais lauks pilnībā maina polaritāti – tas, kas bija magnētiskais ziemeļpols, nu ir magnētiskais dienvidpols, un otrādi. Šos ciklus sāka sistemātiski fiksēt 1755. gadā, un nu piedzīvojam 25. aktivitātes ciklu. 24. cikls noslēdzās ar Saules aktivitātes minimumu 2019. gada decembrī.
Saules aktivitāti mēra pēc Saules plankumu skaita un lieluma. Interesenti aktuālo skaitu turklāt var viegli uzzināt vietnē "SpaceWeatherLive". Kā tur redzams, aktīvais apgabals AR3354 šobrīd ir visvairāk apspriestais. Tajā izšķirti vismaz 25 atsevišķi plankumi, un uzliesmojumu varbūtība ir ļoti liela C klases uzliesmojumiem, vidēja M klases uzliesmojumiem, kā arī ir 10% varbūtība X klases uzliesmojumiem. Šie burti apzīmē to, cik spēcīgs ir uzliesmojums – C klases uzliesmojumi no minētajiem ir visvājākie, tiem seko M un X klases uzliesmojumi. Katra klase ir par kārtu (jeb 10 reižu) spēcīgāka. Attiecīgi X klases uzliesmojums ir vismaz 100 reižu spēcīgāks par C klases uzliesmojumu. Šīm klasēm klāt liek vēl reizinātājus. Piemēram, M2 vai X10.
3. jūlija naktī pēc Latvijas laika pieredzētais bija X1,07 klases uzliesmojums, un, saskaņā ar ASV Nacionālās Okeānu un atmosfēras pārvaldes datiem, šādi uzliesmojumi var izraisīt būtiskus radiosakaru traucējumus. Tas arī šoreiz notika. Traucējumi ilga apmēram 30 minūtes un traucēja saziņu īsviļņu diapazonā, galvenokārt ASV rietumu štatos.
Tomēr šoreiz paveicās. Nereti līdz ar uzliesmojumiem kosmosā Saule izsviež arī lielu daudzumu magnetizētas plazmas, un tad sekas jau var būt nopietnākas – ģeomagnētiskās vētras. Savulaik šo procesu "Campus" skaidroja Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra pētnieks, fizikas doktors Artūrs Vrubļevskis, kurš ar kolēģiem arī veic fundamentālus pētījumus par Sauli. "Ģeomagnētiskās vētras izraisa koronālās masas izvirdumi uz Saules, kas tālāk izplatās starpplanētu telpā. Izvirduma pamatā ir Saules vielas kūlis, kas ir "uzpeldējis" no Saules dzīlēm. Šī viela ir plazma – gāze, kas ir uzkarsēta līdz tādai temperatūrai, ka tā ir jonizēta, proti, elektriski neitrālu atomu vietā ir sadalījusies un sastāv no elektroniem un joniem. Lādētu daļiņu kustību (atšķirībā no elektriski neitrālām daļiņām) ietekmē magnētiskie lauki – tās ir "piesaistītas" magnētiskajam laukam. Tāpēc vietās, kur uz Saules ir spēcīgāks magnētiskais lauks, var veidoties laukam piesaistīti plazmas kūļi. Saules virsmai mutuļojot, magnētiskā lauka līnijas tiek savērptas, līdz kādā brīdī kūlis kļūst nestabils un atdalās no Saules virsmas kā koronālās masas izvirdums."
Rezultātā sakaru traucējumi jau būtu daudz spēcīgāki un skartu daudz vairāk teritoriju. Nav izslēgts, ka spēcīga koronālās masas izvirduma gadījumā infrastruktūra tiek bojāta arī fiziski – runa ir par elektroapgādes sistēmām, datu centriem, interneta infrastruktūru, arī satelītiem Zemes orbītā.
Vēsturē slavenākais šāds gadījums ir tā dēvētais Keringtona notikums 1859. gadā. Par laimi toreiz pasaule bija daudz mazāk elektrificēta – galvenokārt cieta telegrāfa aparāti un infrastruktūra. Mūsdienās šāda mēroga ģeomagnētiskā vētra varētu nodarīt lielākus postījumus.
Toreiz dzirksteļoja telegrāfa aparāti. Ko 1859. gada Saules supervētra nodarītu mūsdienās?
Uzliesmojumu uz Saules iespējams novērot uzreiz, reālā laikā, taču koronālās masas izvirdumā kosmosā izsviestais materiāls Zemi var sasniegt pat pāris dienas vēlāk. Parasti gan tas notiek diennakts laikā pēc uzliesmojuma. Šoreiz spēcīgais uzliesmojums mūs pasaudzēja – tas nenāca komplektā ar koronālās masas izvirdumu. Tomēr šāds scenārijs nav izslēgts – ļoti aktīvais apgabals AR3354 (attēlā labajā malā) tuvākajā laikā vēl var "uzdarboties".
Eksperti arī prognozē, ka šī Saules aktivitātes cikla maksimums varētu pienākt krietni ātrāk par prognozēm – jau 2023. gada izskaņā. Ņemot vērā, ka iepriekšējais minimums bija 2019. gada decembrī, 11 gadu cikla aptuvenais vidus punkts būtu 2025. gadā.
Kad maksimums būs sasniegts, to pētnieki zinās vien tad, kad Saules aktivitāte atkal sāks sarukt.
